Ilzes Avotiņas darbi iekļaujas dažādās vidēs - šī ir pilnīgi pretēja galerijas Alma elitāri izsmalcinātajam interjeram, kurā vasaras sākumā bija skatāma iepriekšējā mākslinieces personālizstāde, diemžēl kritikas un skatītāju pietiekami nenovērtēta. Toties šajā izstādē - ne vēsts no snobisma, izskatās, ka mīļi gaidīts jebkurš. Lai nu saka vēl kāds, ka Latvijā māksla nepieder tautai!
Ceļojuma piezīmes par iejušanos eksotiskā vidē arī ir izstādes stāsts. Māksliniece kādu laiku pavadījusi Barselonā un tur arī gleznojusi, ko redzējusi. Tiesa, šāda pieeja sākotnēji izraisa skepsi. Svešzemju ainavas, tāpat kā ceļojumu piezīmes literatūrā, reti pārkāpj «īstās mākslas» slieksni. Turklāt tās vairs nav ne izglītojošas kā žanra pirmsākumos, ne arī mākslinieka statusu apliecinošas, kā tas bija - lai cik tas šķistu kuriozi! - vēl pirms desmit gadiem. Tagad vienīgais šāda veida glezniecības pievilcības mērs ir - cik svešādajos dabas skatos mākslinieks spējis iegleznot sava īpatnēja satura.
Ilze Avotiņa glezniecībā vienmēr ir tik ļoti pati, ka reizēm šķiet gluži vienalga, ko viņa attēlojusi. Protams, dienvidu debesis, saules gaisma, augu valsts un Barselonas arhitektūra ir ideāls iegansts, lai sarīkotu īstu luminiscējošu krāsu, vijīgu līniju un laukumu ritmikas eksploziju. Avotiņas stils šad un tad raksturots ar postimpresionistu, fovistu ietekmēm. Mazāk pamanīta līdzība psihedēliskajai mākslai - 60. un 70. gadu virzienam, kurš radās reizē ar seksuālo revolūciju un hipiju kustību un kura pārstāvji ticēja, ka īsti atbrīvotu ceļojumu savas apziņas dzīlēs var piedzīvot, tikai lietojot apreibinošas vielas. Arī Avotiņas darbi ir nepārprotami līdzīgi halucinācijām, vīzijām, paātrinātai tēlu plūsmai sakairinātā iztēlē. Pat sižetiski Barselonas skatos ieceļo neiederīgi elementi - lāči, latvju raksti, neidentificējami objekti. Mākslinieces pastāvīgie interpreti, piemēram, Elita Ansone, tos mēdz skaidrot kā simbolus, tomēr šāda pieeja padara gleznu skatīšanos smagnēji nopietnu un liedz tiem rotaļas jautrību. Tiesa gan, eksperimenti ar mainītiem apziņas stāvokļiem sen vairs netiek uzskatīti par auglīgu metodi mākslas radīšanai, un turēt cienījamo mākslinieci aizdomās par neatļautu vielu lietošanu neviens negrasās. Tomēr, šķiet, viņai izdodas atgādināt, ka māksliniekam ir spējas skatīt pasauli īpašā saasinātas uztveres stāvoklī, ko var izraisīt arī spējš prieks, jūsma, saviļņojums vai gluži pretēji - mediatīva koncentrēšanās. Galu galā arī skatītājam ir iespēja mazliet sareibt, skatot Avotiņas gleznas, un tad pavisam attaisnots liekas arī sākotnēji nepārliecinošais izstādes tematiskais ierāmējums - tīša terases vārda daudznozīmīgošana. Beigās tomēr liekas - kas tad cits tā terase ir, ja ne tā pati istaba, kurai viena siena vaļā - iztēlei un priekam.