(Filmas izrādītājiem Latvijā būs jāpalauza galva - vai to saukt par _Brīnšķīgi_ vai kā citādāk.) Lai nu kā, Alehandro Gonsalesa Injaritu vārds nozīmē daudz - lai gan kopš viņa izcilā darba _Bābele_ (2006), Kannu kinofestivāla laureātfilmas, kas bija nominēta septiņiem _Oskariem_, pagājuši pieci gadi.
Filmu Biutiful Injaritu pats uzskata par savu labāko un patiesāko darbu: «Es esmu ļoti paškritisks, redzu savas kļūdas un izvairos skatīties jau pabeigtos darbus, taču, manuprāt, šī ir mana labākā filma - izsvērta līdz vissīkākajai detaļai, līdz vissīkākajai niansei. Es to montēju desmit mēnešus, un esmu pārliecināts, ka to vajag skatīties ne tikai vienu, bet vairākas reizes - es pats, to skatoties, sev atklāju daudz ko no jauna.» Šādi teksti varētu šķist nekritiska paštīksmināšanās, kaut arī Biutiful nenoliedzami ir teju pirmais «nosaukums», teju pirmais šā gada Kannu festivāla atklājums, par kuru dzirdēsim vēl daudz. Nelolojiet ilūzijas - tā ir bezcerīgi drūma un smaga filma.
Vai pārspīlējis?
Dažbrīd šķiet, ka Injaritu, kurš šo filmu veltījis savam tēvam, ir pārspīlējis, sablīvējot viena četrdesmitgadīga vīrieša dzīvē teju visas mūsu trakās, trakās pasaules sāpes un problēmas. Šis vīrietis oskarotā spāņu kinoaktiera Havjera Bardema atveidā dzīvo Barselonā un audzina divus mazus bērnus - viņa sieva un bērnu māte cieš no psihiskām problēmām un alkohola atkarības. Savukārt pats gādīgais tēvs maizi pelna, organizējot viltotu Luija Vitona somiņu andelēšanas biznesu - tās čakli ražo nelegālie ķīniešu strādnieki un Barselonas ielās pārdod nelegālie imigranti no Āfrikas.
Ellīgi sūrajai nelegālā biznesa ikdienai, policijas korumpētībai un tamlīdzīgām problēmām pievienojas traģiska atskārsme - Uksbāls (Bardema varonis) ir neglābjami slims ar prostatas vēzi. It kā nepietiktu ar visu citu: ķīniešu viesstrādnieku šefs izrādās gejs, savukārt Uksbāla nelīdzsvarotajai bērnu mātei ir attiecības ar viņa brāli, un tā tālāk... Injaritu vienas filmas sižetā ir sablīvējis teju visas iespējamās bēdas, lai gan apgalvo, ka nekas neesot pārspīlēts, jo filma esot «ekspluatācijas un korupcijas riņķa dancī ierautās pasaules portretējums». Režisors pārliecināts: ekspluatācija un korupcija iznīcina gan dvēseli, gan miesu.
Pelēcīgā Barselona
Injaritu kontā ir Holivudā tapušais 21 grams un citas filmas. Jaunajā darbā viņš izvēlējis sev netipisko lineāro struktūru: viņu vairs neinteresē trauslo likumsakarību konstruēšana un sarežģītas dramatiskas konstrukcijas, kuras pārliecināja Bābelē. «Es apzināti izvēlējos absolūti vienkāršu lineāru stāstu, mēģināju padarīt to jēdzieniski blīvu un ietilpīgu,» stāsta Injaritu. Viņš apzināti izvēlējies filmēt savā - spāņu - valodā un darīt to Barselonā. «Tā taču esot viena no jaukākajām pilsētām Spānijā!» smej aktieris H. Bardems, akcentējot faktu, ka tik pelēcīga, nemīlīga, nedraudzīga un vientulīga Barselona kā šajā filmā vēl nav redzēta. Aizmirstiet Vudija Alena draiskošanos Barselonā filmā Vikija, Kristīna, Barselona, aizmirstiet tūrisma bukletu radītās ilūzijas! Tā ir korupcijas audzēja saēsta pilsēta, kuras legālie un nelegālie iedzīvotāji ir lemti nāvei.
Intīma tuvība ar dzīvi
Protams, izdevums Hollywood Reporter, kas zibenīgi recenzē Kannu festivāla vienības, vispirms tūlīt paziņos: «Filmai Biutiful ir limitēts komercpotenciāls.» Par to nešaubos, gluži tāpat kā par filmas potenciālo izrādītāju galvassāpēm Latvijā: kā lai pārdod Injaritu depresiju un korupcijas portretējumu, it īpaši valstī, kur par vērtību tiek pasludināts jestrums, bet korupcija - par ikdienišķu nenovēršamību? Savukārt kritiķi šad tad tiek nolamāti par «depresīva drūmuma» propagandētājiem.
Te atļaušos nocitēt Injaritu tekstu teju pilnībā. «Mēs dzīvojam slimā pasaulē: esam atsvešinājušies no sevis, no normālas cilvēciskas pieredzes, no normālām problēmām... Mēs visi gribam sevi pielādēt ar botoksu un izlikties, ka problēmas uz mums neattiecas. Un, ja kāds mākslas darbs, kāda filma uzdrošinās piedāvāt sāpīgu cilvēcisku pieredzi, piedāvāt intīmu tuvību ar dzīvi, kāda tā ir - sabiedrība šādās filmās sevi nepazīst un kliedz, lai tai neuzmācas ar depresiju... Man savukārt depresiju izraisa tās filmas, ko servē Holivuda.»