Kamēr plašajā viesistabā runājamies, aktiera dzīvesbiedre Linda Ieviņa ceļ galdā savu firmas desertu - ar sviestu ceptus ābolus! Tos slavējot visi, izņemot Arno. Viņš ceptus ābolus neēdot neparko. Trīs lamzaki suņi, kuri, izmantojot situāciju, arī ienākuši istabā, saimniekam gar kājām vien trinas. Laimīgi, ka visi kopā. Tāda klusa, mierīga pēcpusdiena Arno Upenieka mājā Slokā.
Lauksaimnieki šie nekad nebūšot
Žēl, ka vecās fotogrāfijas stipri pabalējušas, tās nevar pārfotografēt, bet Arno lepni stāsta: «Es visu mūžu esmu kopā ar dzīvniekiem. Skat, te es ar tēvu Augustu Upenieku. Viņš Ulmaņa laikos bija tramvajnieks, brauca pa 11. maršrutu, kas arī toreiz gāja uz zooloģisko dārzu. Tur strādāja tēva māsa Mīce. Viņa bija lauvu kopēja. Darbdienu rītos tēvs mani aizveda pie Mīces tantes uz zooloģisko dārzu, un es tur ciemojos līdz pat vakaram. Redzi, te viņai klēpī divi mazi lauvēni!»
Citā bildē Arno pusaudža gados ar tādu kā cilindru galvā, un uz cepures malām divas baltas žurciņas. Aktieris gardi smej: «Tā es klasē baidīju meitenes. Kā viņas spiedza, kad man no piedurknēm pēkšņi līda laukā žurkas!» Vēl citā fotogrāfijā Arno mamma Emīlija ar baltu kazu. Arno atceras: «Mēs toreiz dzīvojām Slokas ielā 19, pretī tagadējam Valsts arhīvam, un mammai bija zīdaini balta kaza. Ne jau slaukšanai, bet suņa vietā, kaza brīvi dzīvojās pa pagalmu.» Arno uzskaita dzīvās radības, kas krāšņojušas viņa dzīvi bērnībā, jaunībā un turpmākajos gados. Suņi, tas pats par sevi saprotams, vienmēr bijuši kaķi, arī kāmji, žurkas, kanārijputniņi.
Kopš 1980. gada, kad Arno ar Lindu sāka dzīvot aktiera tantes mājā Slokā, kas tik te nav savu mūžu laimīgi vadījis - vistas, kaķi, suņi. Linda strikti nosaka: «Lauksaimnieki gan mēs nekad nevarētu būt. Neviens no šeit dzīvojošajiem mājputniem nav nokauts un apēsts. Arno to nemaz neprot izdarīt. Reiz vajadzēja nokaut vanaga pussaplēstu vistu, lai nemokās. Saku Arno - tu esi vīrietis vai neesi?» Arno tēlaini atstāsta seno notikumu: «Nu, kad Linda man šitā, es ņemu cirvi, noķeru vistu, aizžmiedzu acis un cērtu! Atveru acis - traks var palikt, esmu tai nocirtis guznu, graudi izbiruši uz bluķa, bet vista skrien pa pagalmu!» Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Arno šādi uzdarbojies! Visi lopiņi un putni te laimīgi dzīvojuši sev atvēlēto laiku un nomiruši dabīgā nāvē.
Pielūdzējs nebija pie sirds
Kā visi dzīvniekmīļi, arī Arno un Linda pazīst sāpes, kad dārzā jāapglabā četrkājainais mīlulis. Tad šķiet, ka visa apkārtne kļuvusi pavisam tukša. Tajā kapsētā zem sarkanas lazdas guļ arī Lindas brāļa Nacionālā teātra aktiera un režisora Edmunda Freiberga slavenais, daudzos preses izdevumos intervētais kaķis Peksis.
Pirms astoņiem gadiem ar ļaundabīgu olnīcu audzēju nomira un dārzā apglabāta vācu aitu sune Sango Jana jeb Janīte. Arno ar Lindu viņu paņēma dienesta suņu klubā piecu gadu vecumā, jo saimnieks bija aizbraucis no valsts. Pēc pusgada Jangai atklājās audzējs, to veiksmīgi izoperēja, un Janga nodzīvoja vēl piecus skaistus gadus. Kad Janītes vairs nebija, Lindas dēls Aivars uzdāvināja mammai laikas šķirnes suni Zuzannu. Linda stāsta: «Tas bija mūsu pirmais kucēns, jo mūsmājās vienmēr tika atvests kāds dzīves abižots pieaudzis suns. Kad Zuzannai, kuru mājās saucam par Zuzi, bija precību laiks, nolēmām sapārot suņu jaunkundzi ar augstdzimušu laiku. Tika atvests brūtgāns, un abus pa nakti ieslēdzām voljerā. No rīta skatāmies - izrakta eja zem voljera un zem dārza žoga, un abi suņi tālēs zilajās! Sapratām, ka Zuzannai tas pielūdzējs nebija gājis pie sirds!»
Pēc divām dienām Zuzanna atgriezās mājās, un vēl pēc diviem mēnešiem viņai piedzima kucēni. Arno garšīgi priecājas: «Vari iedomāties - seši un katrs citāds, nu, īsti bulvāra kokteiļi! Es jau gribēju šos vest uz jūrskolu, bet Linda - nē, nekādā gadījumā! Internetā meklējām kucēniem saimniekus un atradām - tagad viens dzīvo pie kaimiņiem, divi Mellužos - pie Lindas meitas Maijas un pie viņas draudzenes, divi palika pašiem, un tikai viens tika pārdots par desmit latiem ģimenei blakus ielā. Tā sacīt, pateicoties pasaules tīmeklim, visi dzīvo rokas stiepiena attālumā.»
Būtu atdots arī Puika, jo trīs suņi arī privātmājā ir tā kā par daudz, bet atklājās, ka sunim, kurš mazliet līdzīgs levretei, ir krītamā kaite. Lēkmes uznāk apmēram divas reizes mēnesī, un tad Puika ne no šā, ne no tā krīt gar zemi, siekalas tek, galva sitas pret grīdu. Pēc stundas ceturkšņa suns pieceļas un aiziet, it kā nekas nebūtu bijis. Kuram tādu atdosi? Paldies Dievam, Mellužu veterinārajā klīnikā Upenieka suņiem ir laba ģimenes veterinārārste Ilze Šīrante. Palīdzēs kaut nakts laikā, un tas rada drošības sajūtu.
Arno stāsta, ka Zuzanna jaunības gados rakusies zem žoga un lēkusi tam pāri, visādas blēņas darījusi! Tagad, kopš viņa un abi dēli - Lācis un Puika - kastrēti, mājās ir miers. Puika un Lācis arī kucēna vecumā neko nesagrauza un nesabojāja - kam viņiem pelnus krāt uz galvas, ja caurām dienām pašiem savas darīšanas dārzā! Tiesa, Lācis ar Zuzi šad tad tomēr aizlaižoties pāri žogam uz minūtēm divdesmit, bet Puika gan ne soli ārpus pagalma. Ar otrpus žogam staigājošiem suņiem viņiem dīvainas attiecības. Vienus trijotne aprej, zobus atņirgusi, ar citiem caur stiepļu žogu mīļi saostoties. Kopš pagalmā saimnieko Zuze, Lācis un Puika, arī zagļi šeit savu laimi vairs nav mēģinājuši, jo zina, ka tā ir māja, «kur tie niknie suņi pagalmā».