Labākais, ko kaut vai priekšvēlēšanu vairāksolīšanas gaisotnē kāds Latvijas politiskais spēks lietas labā varētu darīt, ir panākt likuma normas pieņemšanu par amatpersonu privātu atbildību par nesaimnieciski izmantotiem valsts vai pašvaldības līdzekļiem. Pašreizējā amatpersonu nesodāmības sajūta komplektā ar citām hroniskām sērgām ilgākā laika posmā būs pārāk degradējoša, lai to ignorētu. Ne velti Orvels fermas hierarhijas augšgalā, kas uzkundzējās pārējiem mājlopiem, lika cūkas. Pataisīšanās vienlīdzīgākam par citiem ir ne tikai «viens likums, viena taisnība» ideju graujoši, bet arī vienkārši cūcīgi. Tāpēc atmešana ar roku nav nekāda lādzīga tolerance, bet gan mūsu kopīgās dzīves un attiecību telpas piecūkošana.
Tā gadījies arī Veselības ministrijas (VM) pakļautības iestādēm, kas Baibas Rozentāles kā ministres laikā 2009. gadā pieļāvušas gan bezjēdzīgu mētāšanos ar naudas žūkšņiem, gan faktiski nelikumīgu darbinieku atalgošanu. Viena no vainīgajiem - Latvijas Infektoloģijas centra (LIC), ko pašlaik vada bijusī ministre - taisnošanās, ka «no VK nav saņemtas norādes par pārkāpumiem», ir liekulīga. Jo, pat ja VK atzinumā nav vārda «pārkāpums», kas gan cits ir noteiktā taupības režīma neievērošana un aiz matiem pievilktie iemesli darbinieku papildus atlīdzināšanai?
Likums nosaka, ka speciālas piemaksas valsts iestāžu darbinieki var saņemt par «darbu, kas saistīts ar īpašu risku», kas savukārt «saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar darba aizsardzības pasākumiem». Par spīti LIC biedīgajam nosaukumam absolūti lielākā tā darbinieku daļa nu nekādi savos ikdienas pienākumos nav ierauti riskantos trilleru sižetu cienīgos notikumos. Pilnīgi noteikti pie pārmērīgajiem riskētājiem neskaitās, piemēram, LIC administratori, tomēr arī viņiem kopā ar visiem (!) aģentūras darbiniekiem pērn oktobrī noteikta 20% piemaksa pie algas.
Ļoti radoši Rozentāles kundzes pārraudzībā notikusi arī Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūras un Latvijas Medicīnas bibliotēkas reorganizācija, nepamatoti izmaksājot atlaišanas pabalstus un kompensācijas par neizmantotajiem atvaļinājumiem. Bez savas vienlīdzīgākuma daļas nav izpalikusi arī VM «svētā govs» Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, kura darbiniekiem izmaksātas tādas piemaksas, kādas normatīvie akti viņiem neparedz. Vai tad tas nav pārkāpums? Vai tad kādam pavisam konkrēti un reāli nebūtu par to jāatbild ar savu maciņu? Vai arī atmetīsim ar roku vairāk nekā 52 tūkstošiem latu, kas no VM budžeta maksāti par viņiem nevajadzīgām un neizmantotām telpām? Kas gan ir nieka pussimts skurstenī palaistu tūkstošu uz pusmiljarda budžeta optimizācijas fona? Kas? - Cūcība! Lūk, kas.
Tomēr tā ne pa jokam piedauzīgu šo situāciju dara nule kā atklājusies situācija, ka omīte bez notāra zieģeļa mazbērnu vairs nevar pie ārsta aizvest. Jo Pacientu tiesību likums kopš šā gada marta nepilngadīgo sirdzēju tiesību aizstāvībai nosaka, ka, izņemot ārkārtas gadījumus, «ārstniecība pieļaujama, ja viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu». Tas ir, dakterītis, negribēdams riskēt ar savu ādu un «iet pret likumu», itin mierīgi var neņemt vērā mammas uz rūtiņu lapas uzšņāptu zīmīti (jo kā viņš, nabags, var zināt, ka to nav rakstījusi pati ļaunprātīgā vecmāmiņa?) un sūtīt omi ar visu sīko mājās. Pirmās šādas nejēdzības pazīmes Rīgā jau ir manītas. Šāda «likumīga» ņirgāšanās par pacientu «tiesībām» komplektā ar likuma izstiepšanu līdz savu privāto, merkantilo interešu atbilstīgumam mūsu veselības aprūpes sistēmu draud padarīt par pretmetu tam cēlajam, cilvēciskajam mērķim, kam tā paredzēta.
Ņemot vērā visu šo, bijušās ministres Rozentāles solījums rudenī pēc vēlēšanām atgriezties valdībā ir anormāls paškritikas trūkums. Labāk gan kundzei būtu palikt, kur ir - kopā ar citiem nemērā riskējošajiem LIC ofisa varonīgajiem darbiniekiem, kamēr, cerams, ar krietnumu vairāk apveltīti likumdevēji šai vai nākamajā Saeimas sasaukumā saliks visu pa plauktiņiem.