Pēc astoņiem gadiem
Tagad ainava pārvērtusies līdz nepazīšanai. Laimdota gan smej - «es neesmu puķkope, esmu nenormāli slinka», taču acīm redzamais neļauj noticēt šim apgalvojumam. Pergola sniedz atpūtas vietai ēnu no vīteņaugu - aktinīdijas, pīpju koka, kokžņaudzēja un mežvīteņa - ciešajiem pinumiem. No šejienes visā skaistumā atklājas skats uz dārzu. Baseinu ieskauj Ingunas savāktie augi, kas piestāv ūdenim, galvenokārt ar lineārām lapām. Te draudzīgi sadzīvo gan vasaras saulē no istabas iznestā juka, gan bergēnijas, gan vējmietiņi, gan dievkociņš, gan dienlilija un daudz kas cits. Juka ielikta zemē ar visu podu. Rudenī tā atgriezīsies telpās. Baseinam līdzās iekārtots gliemežvāku stūrītis. Tos draugi Laimdotai ved no visas pasaules. Gliemežvākiem blakus iestādīta salizturīga juka un Sibīrijas ēdelveiss, kuriem Āboliņi tagad kļuvuši par mājvietu gariem gadiem.
Aiz baseina dārzā iekārtota atpūtas zona - smilšu kaste un šūpoles trim mazmeitām, kurām puķu vārdi: Alisei, Gundegai un Jasminei. Tālāk - koku un krūmāju zona. Pirms pieciem gadiem Laimdotas vīram Arvīdam dāvinātajai lapeglei galotni vairs neaizsniegt. Ar ogām Laimdota cienā putnus un lapsenes. Pašlaik sārto citādās avenes, tās ražos līdz pat Ziemassvētkiem. Kuplās baltegles skujām citrusaugu smarža. Koku stādījumus noteica klimats - netālu esošais Beibežu purvs ir zemākā vieta Latvijā, un salnas dārzā ciemojas pat vēlā pavasarī. Reiz jūnija sākumā, kad bija aizmirsts izslēgt laistītāju, no rīta acīm pavērās mirdzošu lāsteku ieskautie ziedošie ceriņi. Joprojām gadās, ka vasaras vakaros migla kā ledusauksta ūdens mēle iekāpj dārzā un kož.
Plušķainā mežonība
Laimdota dārzu kopj saskaņā ar Mēness kalendāru: «Pēc Mēness dzīvoja mūsu senči. Vecākās meitas Agnese un Inguna mācās Hamburgas astroloģijas skolā. Viņas man visu stāsta, tā ka var teikt - esmu izgājusi īso kursu. Piemēram, jaunā Mēnesī neko nedrīkst griezt, jo tad spēks lapās. Dārzā visu griežu, ravēju un apšķērēju vecā Mēnesī. Pamēģiniet, piemēram, izravēt dārzu 18. jūnijā (šis datums gan katru gadu mainās), nezāles vairs neaugs! Taču ar gārsu esmu zaudētāja nevienlīdzīgā cīņā. Starp citu, jo to vairāk nīdē laukā, jo tā kuplāka aug!»
Cita starpā Āboliņu dārzu bija apsēduši kurmji. Laimdota «no onkuļiem» tirgū iegādājās parastās lamatiņas. Cīņa turpinās, un var teikt - rezultāts pagaidām ir neizšķirts. Ar gliemežiem iet grūtāk. Tiem garšo puķes, to lapas pēc gliemežu brokastīm atgādina šķidras mežģīnes. Taču arī šajā cīņā atrastas savas metodes.
Namamāte atzīst, ka viņai nepatīk sterilitāte dārzā, kur ik puķīte, ik stādiņš kā ar lineālu nomērīti. Taču «plušķainajā mežonībā vietām patīk izveidot kādu civilizētāku akcentu».
Laimdota Āboliņa pēc slavas lauriem netiecas, taču tūkstošgades sākumā viņas dārzs guva sakoptākā jaunā dārza nosaukumu Latvijā. Ādas vākos guļ diplomi par godalgotām vietām dārzu konkursos, ainavu arhitekte Gundega Lināre te bieži ved savus studentus. Laimdota smej: «Gribi vai negribi, bet man piespiedu kārtā viss jākopj!»