Baušķenieka šodien par albumu _Alise_ teiktais liecina, ka bija trāpīts simtniekā: «Viss albuma iesākums - Džabervokijs galīgi nav normāls jaunā viļņa popa gabals, bet viena dulla ākstīšanās, tāpat Peles dziesma un vēl tā trakā hercogiene tajā brīdī izskatījās pēc tādas kā priekšstatu izļodzīšanas. Tie vairāk vai mazāk ir kaut kādi tādi kreisie tēlojumi.»
Dziesmu cikls Alise tapa kā muzikālais ietērps Andra Zeibota pēc Lūisa Kerola darbiem veidotā diplomdarba izrādei, un pa vidu šīs sadarbības sākumam stāvēja neviens cits kā Hardijs Lediņš. 1984. gadā izrāde ar dziedošiem aktieriem tika parādīta tikai vienu reizi, tomēr Dzeltenie pastnieki, pusgadu strādājot pie šīm dziesmām, bija radījuši tik daudz mūzikas, ka tās pietika ne vien albumam Alise, bet arī nākamajam - Vienmēr klusi.
Šīgada 1. jūlijā savākušies, lai apspriestu, ko spēlēt festivālā Laba daba, un vienā brīdī «kā zibens stienis cauri galvai» izgājusi ideja taisīt Alisi. Līdz šim pēdējo septiņu gadu laikā ar Dzeltenajiem pastniekiem atkal uzstājoties dzīvajā festivālos un atsevišķos koncertos, kas izpelnījušies pretrunīgus vērtējumus, visas dziesmas tika spēlētas pāraranžētos formātos jeb, Baušķenieka vārdiem izsakoties, triju pirkstu kombinācijā, lai tās varētu izpildīt trijatā bez pastnieku skanējumam tik raksturīgajiem sintezatoriem, jo par tiem atbildīgais Zigmunds Streiķis grupā vairs nespēlēja. Uz šo Alises iestudējumu viņš atkal atgriezās pastnieku rindās. Tomēr šoreiz uz skatuves, lai pilnvērtīgi restaurētu albuma skanējumu, kopā ir deviņi sintezatori, kurus spēlē arī Uģis Vītiņš - Baušķenieka sadarbības partneris iepriekšējo gadu projektos, kurš 90. gados izveidoja arī Dzelteno pastnieku dziesmu deju versiju albumu Mēness dejas. Otrs pieaicinātais taustiņinstrumentālists ir kinorežisors un mūziķis Andris Gauja, ar kuru Baušķeniekam bijusi veiksmīga sadarbība, producējot grupu Suņa stunda un Dodo albumus. Par ritmu «gādā» divas elektroniskās bungu ierīces, pie kurām darbojas krautroka klasiķu Can bijušā dalībnieka Damo Suzuki koncertā Rīgā Baušķenieka noskatītais vairākās grupās spēlējošais Jānis Būrmeistars, kuru pamatoti var uzskatīt par latviešu jaunās paaudzes bundzinieku ar vislabāko muzikālo izjūtu, un Didzis Erra, kurš savulaik spēlējis dažādus instrumentus leģendārajā rokgrupā Inokentijs Mārpls un joprojām ir viens no tās idejiskajiem pamatakmeņiem.
Kaut visas Alises dziesmas var uzskatīt par žanra šedevriem, par vienīgo albuma hitu, kas ierindojas līdzās Milžu cīņai, Nāc ārā no ūdens, Sliekutēva vaļaspriekam, Kāpēc tu mani negribi?, ir kļuvis Trīsi, trīsi sikspārnīt…, ko Labā dabā klausītājas statusā klātesošās Edītes Baušķenieces vietā dzied Gunita Trikuma, kura sadarbojusies pastniekiem tuvu stāvošajās apvienībās Inokentijs Mārpls, Amorālā psihoze, Suņa stunda un Gas of Latvia. Lielākā daļa vokālo partiju pieder ģitārista Viestura Slavas naivi šarmantajai balsij, kam nenoticēt grūti - ne velti no tās Satellites LV atgriešanās posmā daudz smēlies arī Jānis Žilde.
Jaunā viļņa operas muzikālo priekšnesumu vizuāli papildina īpaši sagatavotas projekcijas (samazinātie skatuves izmēri diemžēl tās padara gandrīz nemanāmas), gaismas, dekorācijas (Ilze Burberga) un šova elementi, kur vairākās - divu kaķu, flamingo, bargu tiesnešu, četru bruņurupuču, blondas gaisa balonu dzinējas - un dažādās citās mistiskās lomās, mainot neskaitāmus krāšņus tērpus un grimu (Jana Jankovska), uz visu dzinuļu karaļa - entuziasma - pamata iejūtas vairāki jaunieši.
No mūzikas vēstures viedokļa droši var vilkt paralēles (tiesa gan, atšķirīgos mērogos) ar Lū Rīda 1973. gada albuma Berlin pilnas programmas atjaunošanu uz skatuves 35 gadus pēc tā izdošanas, kas bija skatāma arī Rīgā. Noslēgumā Baušķenieks, kura sejā nav grūti nolasīt svētlaimi par notiekošo, R. Paula dziesmas Kamolā tinēja sintezatorparodijas laikā nodzied aktiera Imanta Skrastiņa oriģinālversijā skandēto tekstu. Kāpēc gan ne, ja šodien atšķirībā no 80. gadiem Paula un Baušķenieka plakāti var sadzīvot viena veikala skatlogos?