Arī skrienot uz velotrenažiera var tikt pie sajūtas, ka tu pārvietojies. Acu augstumā var novietot TV ar kustīgu ainavu, var vienkārši pievērt acis un kā tai dziesmā: «Spuldzes skrien, zvaigznes skrien…» Šāda līdzība - par skrējēju, kurš pats sevi un citus pārliecinājis par riktīgu pārvietošanos, bet patiesībā stāv uz vietas, - nāk prātā, domājot par Latvijas enerģētikas stratēģijas tapšanu. Nupat stratēģijai var svinēt gada jubileju - plašāka runāšana par tās nepieciešamību aizsākās 2010. gada nogalē, bet rakstīt Ekonomikas ministrija (EM) to sāka pagājušā gada pavasarī. 2011. gads pagāja dedzīgā darbībā, tad nāca Saeimas ārkārtas vēlēšanas, jauna valdība, un nu enerģētikas plānošanas dokumentam tiek šūdinātas jaunas piedurknes. Valdībā to gala versijā plāno pieņemt oktobrī, līdz tam vēl klasiskās starpstadijas - atkārtotas diskusijas ar ekspertiem (maijs), valdībā (jūlijs) un Saeimā (septembris).
Pērn maijā EM vēstīja, ka «dokumenta pirmais projekts sabiedriskai apspriešanai tiks nodots 2011. gada jūlijā, augustā to plānots papildināt ar sabiedriskajā apspriešanā sniegtajiem priekšlikumiem, taču septembrī plānota stratēģijas apstiprināšana valdībā». Lai gan sabiedriskā apspriešana dažus mēnešus aizkavējās, šķita, ka eksministra Arta Kampara (Vienotība) vadībā dokumentu izdosies pieņemt, taču jaunas valdības tapšana procesu apturēja. Tā nu esošais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts stratēģiju saņēma mantojumā jau faktiski uzrakstītu, bet nosprieda, ka ilgtermiņa plānošanas dokumentā balstīties tikai uz vienu attīstības scenāriju nevar, un tā tapa vēl divi - konservatīvais un ambiciozais - scenāriji (to būtiskākās atšķirības saistītas ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu, enerģijas importa apjomu, siltumenerģijas patēriņu un, protams, izmaksām, kas būs vajadzīgas šo scenāriju ieviešanai). Noprotams, ka tagad EM rēķina, cik tad katrs no scenārijiem varētu izmaksāt - janvāra beigās ministrija vēstīja, ka «vēl ir virkne lietu, kas stratēģijā ir jāprecizē un jāuzlabo». Par izmaksām EM sola runāt «jau tuvāko mēnešu laikā», pirms stratēģija nonāks valdībā un Saeimā.
Enerģētika vienmēr ir bijusi un būs daudzu interešu sadures krustpunkts, un šādos apstākļos izpatikt visiem nebūs iespējams nekādā stratēģijas versijā. Domājams, EM eksperti labi saprot gan to, ciktāl šīs intereses ir harmonizējamas, labi zina Latvijas iespējas un vajadzības un šīs lietas stratēģijā ir iestrādājuši jau agrāk. Jo ne jau ministri Kampars vai Pavļuts paši raksta šādu dokumentu. Jāsecina, ka EM politiskās vadības maiņa nozīmē arī pārmaiņas stratēģijas politiskajā ietvarā, un jācer, ka ilgā darbošanās izrādīsies nevis laika stiepšana, bet jēdzīgs treniņš uz trenažiera pirms maratona, kas Latvijas ekonomikai skrienams konkurencē ar citām valstīm.