Viņš ir klāt, lai, atklājot festivālu Vīnes klasika, Rīgā un Liepājā atskaņotu L. van Bēthovena Trīskāršo koncertu kopā ar čellisti Kristīni Blaumani, Krievijas vijolnieku Sergeju Dogadinu, Liepājas simfonisko orķestri un diriģentu Modestu Pitrenu.
Ceļā uz sala pārņemto Eiropu viesis iestrēdzis Kijevā, kur atcēla viņa avioreisu. «Biju pārsteigts: minūtē, kamēr nokāpu no lidmašīnas trapa, manas rokas bija nosalušas zilas!» viņš stāsta, fotografējoties kādreiz Krievijā iegādātajā siltajā ausainē. Tā noderot visai bieži, jo gadā viņš sniedz 260 koncertu, no tiem 80 - ārzemēs.
Gils Šohats atver savā mobilajā telefonā Google kalendāru: datumi, kuros ieplānoti koncerti, ir atzīmēti ar punktiņu, un šopavasar tikai 7. marts ir bez punktiņa. «Re, vienīgā brīvdiena!» smejas viesis, kurš nereti dienā spēlē pat četrus koncertus. «Pēdējos gados pilnībā atdodu sevi mākslai. Kad biju 20-25 gadu vecs, koncertēju daudz retāk.» Kā iespējams tāds blīvums? «Pēc mēģinājuma Rīgā došos nevis iepirkties, bet gan vingrināšos.»
Ātri iemācās itāliski
Gils Šohats jau studiju gados vairākkārt uzstājies visās trijās Baltijas valstīs. «21 gada vecumā aizbraucu no Izraēlas, lai Romas Nacionālajā Santa Cecilia akadēmijā studētu doktorantūrā. Tie bija ļoti skaisti manas dzīves gadi, kaut arī biju tik nabadzīgs students, ka ēdu tikai konservus.» Viņš bija plānojis studēt ASV un tikai pēdējā brīdī pārmeties uz Itāliju. «Nācās ļoti ātri iemācīties itāļu valodu,» teic Gils Šohats, kurš runā arī franciski un angliski. Ieguvis doktora grādu Romā, viņš devās uz Kembridžas universitāti Londonā, pēc tam uz Parīzi strādāt ar mūziķu ansambli. «Izraēlā atgriezos kā Izraēlas kamerorķestra rezidējošais komponists, vēlāk kļuvu par tā māksliniecisko vadītāju,» stāsta deviņu simfoniju, vairāku operu un daudzu citu darbu autors.
Latvijā viņš atgriezies pēc Latvijas koncertu vadītāja Guntara Ķirša uzaicinājuma. «Mēs iepazināmies Izraēlā un kļuvām par draugiem un domubiedriem. Viņš ir administrators, vadītājs, taču pēc savas būtības ir mākslinieks, tikai nav tik acīmredzami traks kā es,» smej Gils Šohats, kurš arī pats ir «liels boss» savas dzimtenes mūzikas dzīvē. Draugi kaldina vērienīgu sadarbību, un Gils Šohats te atgriezīsies arī kā diriģents.
«Guntars uzaicināja, un es nekavējoties piekritu, jo man šeit ļoti patīk. Rīga ir brīnišķīga pilsēta ar ļoti spēcīgu mūzikas dzīvi un augstu muzicēšanas līmeni. Pazīstu arī daudzus izcilus mūziķus - Latvijas ebrejus, kuri emigrējuši uz Izraēlu. Latvijas koncertu darba organizācija, tas, kā mūzikas dzīve tiek administrēta jūsu valstī, ir paraugs, par kuru stāstīju Izraēlas kultūras ministrei. Arī Izraēlā orķestri, teātri, festivāli spēj pastāvēt tikai ar valsts atbalstu, taču te ir kas vairāk - Guntars ar Latvijas koncertiem popularizē, reprezentē jūsu mūziķus nacionālā un starptautiskā apritē. Tā ir ļoti gudra un svaiga ideja. Mums nav neviena, kas starptautiski reprezentētu mūsu labos orķestrus, ansambļus, korus un solistus,» atzīst Gils Šohats.
Notis izmet pa logu
Gilam Šohatam veicies Itālijā studēt pie XX gadsimta mūzikas leģendas Lučāno Berio: «Es biju viņa pēdējais students, jo viņš bija jau cienījamā vecumā.» Kad tincinu par piedzīvoto, ļoti tieši atjautā: vēlaties diplomātisku vai patiesu atbildi? «Biju 21 gadu vecs un sākumā jutos ļoti pagodināts. Tiesa, komponēju jau kopš 12 gadu vecuma un biju jau diezgan daudz uzrakstījis. Viņš atzina manu talantu, taču ļoti kritizēja manu stilu. Viņš reprezentēja Eiropas avangardu: ārkārtīgi strukturālu, ļoti rūpīgi izstrādātu, taču maz rūpējoties par klausītāju. Mūsu starpā bija liels stilu konflikts, un Berio necentās būt īpaši iejūtīgs un pieklājīgs. Atceros, reiz viņš pat atvēra logu un izmeta pa to manas kompozīcijas. Jā, viņš bija liels, ļoti gudrs domātājs, kuru apbrīnoju. Tomēr jutu, ka vēlos atgriezties pie savas iepriekšējās pārliecības, ka man mūzikā vajadzīgs melodiskums un emocijas.» Šohats uzrakstījis un publicējis arī vairākus rakstus, kuros atklājis, ka ir pret Štokhauzena un Bulēza avangardu un negrasās tos kultivēt savā mūzikā. Jaunam komponistam teikt ko tādu bija ļoti izaicinoši. Berio ļoti saniknojies, bet vēl niknāka bijusi viņa sieva. «Viņa uz mani ir dusmīga joprojām, arī pēc vīra nāves. Tik nikna, ka ar mani pat nerunā.»
Arī dzīvojot ārzemēs Gilam Šohatam nav pieņemama pārprastā integrācija: Hi, how are You? What's up? «Es vienmēr esmu bijis izraēlietis un klasiskais mūziķis. Arī tad, kad muzicēju kopā ar Indijas tradicionālās mūzikas, world music vai džeza pārstāvjiem, vai savas zemes popzvaigznēm. Nekad nenododu klasiskā mūziķa principus, un muzicēšanai jābūt visaugstākajā līmenī. Man patīk uzstāties ar popzvaigzni parkā 20 000 klausītāju. Viņi noklausās dažas dziesmas interesantā orķestrācijā un arī daļu no Bēthovena simfonijas. Daudzi vēlāk pievēršas klasiskajai mūzikai, un rodas jauns skatījums, jaunas asinis klasiskajā tradīcijā - lūk, arī īstais avangards!
Ko nozīmē būt Izraēlas ebrejam? Te viesis piesauc populāro mūziklu Vijolnieks uz jumta, kura sākumā dzied: Tradīcija, tradīcija, tradīcija! Neesmu reliģiozs, neievēroju tradicionālos aizliegumus, taču daudzi mani skaņdarbi ir balstīti Bībelē un ivrita tekstos. Kā mūziķim man ir svarīga iedziļināšanās un patiesības meklēšana visā, ko spēlēju. Tā ticīgie iedziļinās Talmūda svētajos tekstos. Mūzika ir mana reliģija un Bībele.
Koncerts