Paskatoties uz šeit dzīvojošajiem ārzemniekiem (vairāk ārzemniecēm), var iedalīt divās grupās: tie, kuri te dzīvo kādu iemeslu dēļ, un tie, kuri šeit apmetušies uz dzīvi. Kāda atšķirība? Vieni pazaudē iemeslu, kāpēc šeit dzīvo (visbiežāk attiecības), un atgriežas mājās, kas nozīmē, ka viņi šeit tikai ciemojušies, kaut arī šī ciemošanās var ilgt daudzus gadus. Otri ir atraduši šeit savu vietu, un visi blakus iemesli vairs nespēj tik krasi izmainīt to dzīvi.
Atceros, kad atbraucu, biju saistīta ar šo zemi tikai ar attiecībām. Darbs? Protams, bija, bet tas ir tik nosacīti, ka nevar tikt uzskatīts par drošu saikni. Kad Latvijā cilvēks uzsāk oficiālas darba gaitas, tās ir nodrošinātas ar garantijām un pabalstiem, ja kas noiet greizi, bet Hurgadā ir savādāk. Tūrisms vispār ir tāda sfēra, ka šodien plaukst un zaļo, bet rīt uz galvas «uzkrīt» revolūcija un cilvēku vairs nav, 90-95%šeit strādā tūristiem. Nav tūristu - nav nekā ne tiem, kuri strādā šajā sfērā, ne tiem atlikušajiem 5-10%, kuri strādā jau šeit dzīvojošo labā. Nav arī nekādu garantiju, saistību, pie kā pieķerties. Lai cik cilvēks būtu labs savā sfērā, viņam labāk neslimot, neļaut slimot bērniem un nekādā gadījumā nekļūdīties. Neaizvietojamu ārzemnieku šeit nav, ja nu vienīgi viņš zina kādu valodu, kura nav tik bieži sastopama.
Tomēr ir viens variants, kā sev nodrošināt vismaz kaut kādu stabilitāti - attiecības. Ēģiptē vispār viss ir balstīts uz attiecībām. Ja tev ir bizness, tajā strādā radinieki vai tuvi draugi. Ģimenes saites ir garantija, ka tevi neapmānīs, kā arī ir nerakstīts likums - savējiem jāpalīdz pirmajiem. Tam, protams, ir arī melnā puse gan darba devējam, gan ņēmējam - brālēnu, sievu, bērnu tu nevari tā vienkārši atlaist no darba, jo tas ietekmēs arī attiecības ģimenē, kā arī bosam brālēnam tu nevari pieprasīt algu tieši pirmajā datumā, jo tev jāsaprot, ka tagad ir grūti laiki.
Kā iepriekš teicu - tie otrie, kuri šeit apmetušies uz dzīvi, visbiežāk izvēlas savu ceļu. Es piederu pie otriem, jo, manuprāt, tā ir vienīgā, reālā iespēja, kā dzīvot un palikt svešumā.
Ir cilvēki, kuriem šādi vai tādi iemesli liek izpārdot visu, kas dzīves laikā sakrājies, un ar naudas žūksni kabatā doties iekarot jaunu valsti. Te galvenais ir izpētīt, uz kurieni dodies. Valstī, kurā tiek aktīvi praktizēta kāda no reliģijām, būtu jāpapēta arī reliģijā aizliegtais. Lai nesanāk kā vienam manam paziņam, kurš ieguldīja visus savus līdzekļus, lai ievestu Ēģiptē suņus. Nezinot, ka islāmā suņi ir starp nevēlamajiem dzīvniekiem, kurus drīkst turēt tikai apsardzei un pēc to pieskārieniem jānomaina un jāizmazgā drēbes, kā arī pašam jāiet dušā, tādēļ ir visai apgrūtinoši mājās turēt pat mazu sunīti.
Pēdējā laikā Hurgadā aktivizējušās talantīgās mājsaimnieces. Jaunās māmiņas, greizsirdīgo vīru sievas, praktizējošās musulmanietes - viņām visām ir kopīgs tas, ka lielākā daļa dzīves paiet mājas sienās. Rezultātā pašlaik Hurgadā iespējams pasūtīt visu, ko vien sirds kāro - sākot ar dažādu valstu nacionālajiem ēdieniem, tortēm, bižutēriju, beidzot ar šuvēju, masieru u. tml. pakalpojumiem. Ja cilvēkam patiešām ir talants, ienākumi ir stipri virs vidējā pēc Ēģiptes standartiem. Nesen gribēju pasūtīt torti, izrādījās, ka meitene cep vienu torti dienā un tuvākā brīvā diena ir pēc pusotra mēneša...
Cilvēks nav koks, kurš ar saknēm cieši saistīts pie kāda zemes pleķa. Ja laimes nav šeit, tā noteikti ir kur citur. Galvenais ir būt laimīgam tur, kur atrodies, un, manuprāt, tas iespējams tikai tad, ja vismaz materiālajā ziņā cilvēks ir neatkarīgs, un nav svarīgi, kurā pilsētā vai valstī tu esi.