Protams, ir atšķirība starp ANO un NATO vai ES tiešajiem mērķiem un to sasniegšanas metodēm, tomēr tos vieno uzsvars uz daudzpusīgo vārdu «drošība». Un mūsdienu visai sazarotajā un savstarpēji saistītajā realitātē tik jaunai valstij, sevišķi demokrātijas un valstiskuma ziņā, kā Latvija ir gandrīz neiespējami no šiem globālajiem dažāda veida drošības veicinātājiem un garantiem izvēlēties tikai kādu, bet citus noraidīt. Šoreiz Sudānas nemierīgajā Dārfūras reģionā nolaupīto pilsoņu sakarā lieti noder Latvijas pārstāvniecība ANO. Cita starpā tā mūsu pārstāvjiem ļauj tieši vērsties ar prasību pēc tūlītējas rīcības pie Sudānas amatpersonām šai organizācijā, jo savas pārstāvniecības Sudānā Latvijai nav.
Par iespēju, ka kādudien mums nāksies paļauties uz aktīvu NATO palīdzību, vajadzētu trīsreiz piesist pie koka, tomēr būsim godīgi - tieši tādēļ mēs aliansē esam. Un kaitīgas ir iedomas, ka mēs ilgstoši varēsim patērēt tās sniegtos labumus, sākot ar drošības garantijām, aktīvi nepiedaloties un neieguldot pienācīgus līdzekļus alianses kopīgajās misijās.
Sena patiesība vēsta, ka draugus iepazīst nelaimē. Tiesa, pirms tā atgadās, šiem draugiem ir jau jābūt vai ir laikus jāapjēdz, kas ir vai varētu būt tavi draugi un kāpēc. Tiesiskumu, demokrātiju, caurredzamu un drošu pārvaldību un savstarpējā uzticībā balstītas starptautiskās un privātās attiecības veicinošas organizācijas ir īstenā Latvijas piederība pasaulē, lai cik un ko tas konkrētajā brīdī mums arī maksātu. Jo tad, kad tam jāsāk atmaksāties, par to domāt būs daudz par vēlu.