Kā raksta teksta autore Aiga Dzalbe: «Katrs izvēlas sev interesantu motīvu no leģendārā Hamleta monologa un, konkrētās frāzes rosināts, rada autentisku mākslas darbu.» Tātad - visi eksponāti ir tapuši konkrētajai izstādei; tas, protams, nenozīmē, ka visas izstādes var vai vajag veidot tikai šādi, tomēr tas ir būtisks priekšnoteikums konceptuālai «saistvielai» - atspēriena punktam vienotas pārdzīvojuma telpas radīšanai. Teātra otrā stāva foajē ir vizuālajai mākslai labi piemērots, kas nav mazsvarīgi izstāžu telpu deficīta un arī dažkārt piesauktās dažādu kultūras jomu sinerģijas sakarā, demonstrējot Latvijas mākslinieku savienības un Dailes teātra sadarbības iniciatīvu. Tiesa, mīnuss ir tas, ka nevar iegriezties katrā brīdī, kad gribas vai sanācis būt tuvumā.
Būt vai nē ir mazliet pārfrāzēts monologa sākums, kas gan nav saistīts ar jauna Hamleta tulkojuma parādīšanos, bet ar kuratores vēlmi piešķirt izstādes nosaukumam lielāku labskanīgumu. Hamleta monologa vispārcilvēciskais saturs, kas pārsniedz sociālo, politisko un visus citus kontekstus, lielākoties fokusēts jautājumā par iekšējo izšķiršanos un motivāciju - turpināt dzīvot un cīnīties pasaulē, kas ir (un visdrīzāk paliks) ļauna, vai - aiziet no tās? Nākamais jautājums - kura no izvēlēm apliecina drosmi, kura - bailes? Vairākus māksliniekus piesaistījusi nebeidzamā cīņa starp Erosu un Tanatosu: «Šīs bailes mūsu prātu mulsina / Un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir, / ne steigties turp uz nezināmām tālēm.»
Nebūtības kārdinājumi
Izoldes Cēsnieces Miegs ir variācija par tematiski klāto galdu instalācijām, ko māksliniece demonstrējusi arī iepriekš. Cukura galds ar pasāžu «Ak, nomirt, aizmigt! / Vēl miegā varbūt sapņot; lūk ir šķērslis» veido asociāciju ķēdīti cukurs - saldums - miegs - nāve, pieļaujot vēl arī populāro medicīnisko skatpunktu (cukurs - «baltā nāve»). Zināmā černuhas stilistikā veidots Ivara Drulles darbs Obožžonije zonoj, aizlienējot nosaukumu no kāda lēta krievu bojevika. Banālo «krimiķu» vāki noklāj veselu sienu, it kā iezīmējot gultā sakņupušā skulpturālā vīriņa garīgo apvārsni - dzīvi kā zonu - ieslodzījumu, no kuras vienīgā izeja ir pašnāvība. Tomēr zināmu jautrības devu piešķirs sēnalu lektīras pētīšana, it sevišķi, ja nekas tāds visā nopietnībā nekad nav lasīts. Ievas Maurītes melnbalti lakoniskā Cita dimensija ar apskaidrotu seju, kas iznirusi virs ūdens, pieļauj optimistiskāku interpretāciju - pacelties visam pāri, pieslēgties garīgām lietām, pārcelties jaunā dimensijā u.t.jpr., atstājot atvērtu jautājumu, vai tas iespējams īstenībā, tikai iztēlē vai jau citā realitātē (vai arī atskārtā, ka iztēle tāpat ir īstenība, tikai cita rakstura).
Mīlestība, ekoloģija un atbildība
Monologā ir arī vairākas atšķirīgas tēmas, ko risināt. Inga Brūvere turpina īsteni konceptuālās spēles ar tekstiem, kas jau redzētas personālizstādēs - Love is Illusion no mākslīgām margrietiņām it kā mierinoši un filozofiski komentē monologa fragmentu «...Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi...» Savukārt Imanta Grosa poētiski krāsaino dabas fotogrāfiju cikls Ādama ābols skaidrots ar ekoloģiskiem argumentiem - par tehnoloģijas un patēriņa ietekmi uz vidi, ko simbolizējot iepuvis Apple simbols uz reāla ābola sāniem. Pamatīgais asociatīvais lēciens no Hamleta monologa rindām šķiet tomēr pārāk tāls, lai arī vizuālo mākslinieku mērķis pašsaprotami nebija tieši ilustrēt Šekspīra vārsmas.
Šokētājs Kristians Brekte ar koši sarkano buka skulptūru Lepnums, kas tūliņ ieleks lamatās, ir izvēlējies akcentēt monologa pēdējo rindu «Ņem savās aizlūgšanās manu grēkus!» un paša Hamleta vainu notikušajā, tādējādi pavēršot objektīvu no pasaules ļaunuma uz paša indivīda lomu. Diezgan tālu no Hamleta atkāpies arī Aigara Bikšes un Māra Bērziņa kopprojekts Slīdkalniņš, aplūkojot atbildību par militārisma sastrādāto un kara traumu dziedēšanas stratēģijas: «Kad bērns, līksms no slidināšanās, uzmet skatienu bijušajam ienaidniekam, viņš vairs nenotrīs bailēs, jo ir jau piedevis.» Ievainotā karavīra skulptūra kā slīdkalniņa pamats arī atgādina par daudzviet ierastajiem ziemas priekiem kauju piemiņas vietās (piemēram, Sudrabkalniņā Imantā). Viskomplicētāko rēbusu pasauli ar kultūras vēsturē pazīstamiem simboliem piedāvā Leonarda Laganovska 12 digitālo izdruku cikls 2012. gads (Pamatformas, Kāpnes, Filozofijas akmeņi, Baznīca, Aptumsums, Gredzeni, Komēta, Galvaskauss, Cilvēks, Pasaule, Fāzes un Telefonu grāmata). Daudzslāņainajās, telpiski iluzorajās lapās var ienirt dziļi un ne uzreiz satvert jēgu «aiz astes», gluži tāpat kā Šekspīra darbos.