Pienākot ikgadējam 16. marta trakumam, par ko vislielākais gandarījums, šķiet, ir kaimiņvalsts Ārlietu ministrijai, arī dažādiem viltus vēsturniekiem, kādiem tagad liegta iebraukšana Latvijā, viss ir diezgan prognozējami. Ir skaidrs, ka būs jauni «pētījumi» un taps filmas par fašismu Latvijā - tas ir pavisam noteikti, un ar to jārēķinās tāpat kā ar ikgadējiem plūdiem mūsu valstī. Karstais datums ir laba iespēja izrādīties arī dažādiem iekšzemes grupējumiem - un to nu tie it nadzīgi izmanto - gan antifašisti, gan arī, piemēram, pērkoņkrustieši. Tāpēc lēmums piebremzēt arī viņus šķiet pareizs. Tomēr nav skaidrs, kāds ar to visu sakars tiem, pēc prezidenta Andra Bērziņa teiktā, aptuveni pieciem simtiem sirmo vīru, kuri pašā jaunības plaukumā tika ierauti lielākajā pasaules karā. Te nu negribas paļauties uz drošībnieku viedokli, ka arī viņu gājiens uz Brīvības pieminekli varētu destabilizēt situāciju galvaspilsētā. Protams, aizliegumu viegli pamatot ar rūpēm par drošību, taču vai te nenākas runāt par īpatnēju priekšstatu par ne tik seno vēsturi.
Tieši šie pieci simti karavīru, kuri, par laimi, ir vēl starp mums, var atgādināt daudz piemirsta un pastāstīt pavisam konkrēti par savu piedalīšanos Otrajā pasaules karā. Protams, subjektīvi, protams, savu atcerēšanās spēju robežās. Taču vēl ir iespējams dzirdēt viņu stāstīto, un tas var tikai papildināt vēsturnieku pētījumus. Sarunās gandrīz ikkatrs leģionārs piemin to, ka Latvija toreiz vairs nebija neatkarīga valsts. Tas ir fakts, ko bieži vien piemirst. Šķiet, aizmirstas arī tas, ka pirms vācu okupācijas bija nedaudz par gadu ilgākā padomju okupācija. Ja nebijis padomju represiju, iespējams, nebūtu arī leģiona. Ierautiem karā, leģionāriem nācās izturēt smagus fiziskus un morālus pārbaudījumus, nokļūstot situācijās, kurās izšķiras galvenais jautājums par cilvēcīgu rīcību. Un nav svarīgi, kurā armijā atradās cilvēks - vācu vai Sarkanajā armijā. Karš arī ir pilnīgi individuāls stāsts, personīgi pārdzīvojumi un bailes, kad, nokļuvis briesmās, karavīrs sev jautā, vai kādreiz ieraudzīs savu māti.
Gribu pieminēt divus no šiem vecajiem karavīriem - Imantu Zeltiņu no Bauskas brīvprātīgo bataljona un 19. divīzijas artilēristu Kazimiru Šustu. Abi karoja pret Sarkano armiju, un abi nokļuva situācijās, kad tika pārbaudīta cilvēcība. Imants reiz izglāba kādu ebreju, Bauskas iedzīvotāju, kurš pēc tam sagaidīja kara beigas. Kazimirs stāstīja, ka ar līdzjūtību izturējies pret cietušiem pretinieka karavīriem. Reiz pēc kara Kazimirs prasījis savas draudzes katoļu mācītājam, kā viņš vērtē Kazimira piedalīšanos karā. Garīdznieks teicis: tas nebija mūsu karš, Latvija atradās starp divām varām, un tu par to neraizējies!