Dīķī neaizsargātas
«Tomes zivjaudzētavā strādāju 30 gadus, un tik silta ūdens nav bijis. Desmitā jūlija vakarā ūdens temperatūra bija plus 29,3 grādi. Tas lašveidīgajiem ir par siltu. Taimiņiem nepatīk jau 22- 23 grādi, forelēm - 25, laši ir visizturīgākie, taču arī tie nespēj ilgstoši izturēt 26-27 grādu temperatūrā,» stāsta zivaudzētavas Tome direktors Ivars Putviķis. Turklāt karstuma negatīvā ietekme jūtama arī vēlāk - kaut arī ūdens temperatūra jau bija kritusies, zivis turpināja iet bojā.
«Govi var aizvest ēnā zem koka mežā, diemžēl ar zivi neko nevar izdarīt. Var palielināt skābekļa daudzumu, tomēr temperatūra ir izšķirošais faktors,» uzsvēra I. Putviķis. Arī zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Iekšējo ūdeņu laboratorijas vadītājs Jānis Birzaks norādīja, ka zivis pašas ķermeņa temperatūru nevar regulēt, tās var tikai pārvietoties uz vietu, kur tās jūtas komfortabli - upju straujtecēs, ēnas pusē, avotu tuvumā, taču audzētavu dīķos zivis ir neaizsargātas.
«Droši vien ir iespējams izveidot slēgtu sistēmu, kas nelabvēlīgā situācijā var regulēt ūdens temperatūru, taču Latvijā, vismaz valsts zivaudzētavās, tādu iekārtu nav. Nevar izslēgt iespēju, ka zivju bojāejā vainojamas arī slimības,» atzina J. Birzaks.
Kopumā nozarē zaudējumi nebūs pārāk lieli, uzskata Latvijas Zivju audzētāju asociācijas vadītājs Oļegs Nemeņonoks. Problēmas bijušas audzētavām, kas lielākoties nodarbojas ar lašveidīgo audzēšanu. Karpu audzētājiem problēmas ir minimālas, bet storēm šāda ūdens temperatūra pat ļoti patīk.
Atšķirībā no I. Putviķa O. Nemeņonoks uzskata, ka zivju bojāejā karstums nav izšķirošais faktors, zivīm trūkst skābekļa, kura papildu piegāde dīķos ir diezgan dārgs prieks, kas ne vienmēr atmaksājas.
Biznesa portālam nozare.lv par zivju bojāeju sūrojušies privāto zivaudzētavu īpašnieki gan no Priekuļiem, gan Alūksnes novada.
Slāpst arī ezeros
Kaut gan dabiskajās ūdenstilpēs masveida zivju bojāeja šogad nav novērota, tas nenozīmē, ka visur zivīm būtu ideāli apstākļi. J. Birzaks atceras, ka pirms dažiem gadiem monitoringā konstatēts, ka Mēmelē ūdens sasilis līdz 29,6 grādiem.
Zivis sāk slāpt, ja upei ir maza caurtece, zems ūdens līmenis, upe ir noēnota un ūdensaugi nesintezē skābekli. Savukārt ezeros lielākas problēmas ir tad, ja tie ir dziļi. Dziļajā slānī skābekļa līmenis ir nulle.
Aukstumu mīlošās zivis, piemēram, repši, tveicē meklē glābiņu dziļumā, kur skābekļa nav, un masveidā aiziet bojā. Tā esot gadījies pirms dažiem gadiem Alūksnes ezerā, kad vietējie iedzīvotāji stāstījuši par «repšu uzvārīšanos». Seklākajos ezeros ūdens masas sajaucas vēja ietekmē un skābekļa pietiek.
«Zivis nav tik aktīvas, tāpat kā cilvēki, bet agros rītos un vēlos vakaros copēt var,» atzina Latvijas Makšķernieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Alvis Birkovs.