Skaidrs, ka dvēseles miers būs vajadzīgs - gan tiem, kuru favorīti ir uzvarējuši, gan tiem, kuru atbalstītie politiķi ir guvuši necilākus rezultātus. Manuprāt, veids, kā mazināt paģiru sajūtu, ir atcerēties, ka rūgtumu izraisošais nav kaut kas Latvijai vai mums kā tajā dzīvojošiem kaut kas unikāli raksturīgs.
Ir iespējamas dīvainas politisko spēku kombinācijas, veidojot valdību? Nu, XII gadsimta vidū izteikti dedzīgo kristiešu zemē Kastīlijas karalis Alfonss II politisku aprēķinu vārdā ņēma par sievu Kordovas kalifa (musulmaņa) meitu; gadsimtu vēlāk līdzīgi rīkojās Bizantijas imperators, savu māsu izprecinot musulmaņu valdniekam. Varonis, Glābējs utt. izrādījies kaut kas krietni pieticīgāks? Nu, tā gadās. Kā savulaik smalki ironizēja agrīnās kristīgās kultūras izcilais speciālists Sergejs Averincevs, askēts un einuhs nav gluži viens un tas pats, lai gan sajaukt ir viegli. Jums liekas, ka atkal esam «uzkāpuši uz grābekļa»? Ziniet, mitoloģiju pētnieki jums apstiprinās, ka t. s. tradicionālajās kultūrās ļoti izplatīts ir viedoklis, ka cirstu brūci vislabāk dziedēt ar to pašu ieroci, kas brūci radījis. Citiem vārdiem sakot, ja jums liekas, ka vēlēšanu rezultāts vai partiju manevri jau pēc 2. oktobra kaut kā apliecina Latvijas sabiedrības naivumu, atmiņas īsumu utt. - nevajag sevi mocīt ar žultainām pārdomām, viss notiek kā cilvēku sabiedrībai raksturīgi izsenis.
Ar politiķu solījumiem (turklāt dažkārt viņi tiem patiešām paši tic) un vēlāko rīcību ir tā, kā vienā no Milorada Paviča stāstiem. Meitene manto no mammas skaistu melnu kleitu, bet uz tās ir balts traips. Meitene kleitu aiznes uz tīrītavu, bet… izrādās, ka tas baltais traips patiesībā ir kleitas pamatkrāsa, tas melnais tonis ir netīrumi. (Var būt arī otrādi - ka melnais pleķis uz baltās kleitas izrādās īstā krāsa…)
Tomēr patiesībā būtiskākā ir Vonnegūta prātulas otrā daļa - par vīrišķību, lai mainītu to, kas ir mūsu spēkos. Droši vien tas pirmām kārtām attiecas uz mūsu kā indivīdu pašu dzīvēm - apzināties, ka, pat ja vēlēšanu iznākums iepriecina un rada atvieglojuma sajūtu, mēs nevaram paļauties uz to, ka nu politiķi valsti virzīs uz priekšu gudri un atbildīgi, ka mēs varam par politiku vairs neinteresēties («ievēlējām, mūsu pienākums ir izpildīts»). Mums nāksies tikpat intensīvi pūlēties, lai izturētu dižķibeles ietekmi, lai šīs pūles nedarītu mūs kā cilvēkus nervozus, neiecietīgus. Kas vēl? Kad uzvaras pirmais reibonis būs izgulēts, politiķi (vismaz adekvātie) sapratīs, ka tuvākajā pusgadā gadā viņiem būs intensīvi sabiedrībai jāskaidro sava rīcība, lai «nedabūtu uz galvas» ārkārtas vēlēšanas. Savukārt no mums būs atkarīgs, vai šī skaidrošana būs tikai ciparu bārstīšana un tukša retorika, vai arī politiķi ar sabiedrību patiešām runās un arī ieklausīsies (nevis tā: mēs jums paskaidrojām, gatavojaties…). Un man liekas, ka mēs minēto un daudz ko citu patiešām varam.