Dažkārt pārņem tīri vai melanholija, ka šajā pasaulē pārāk daudz lietas notiek tā, kā to iepriekš var paredzēt, bez liekas fantāzijas. Arī nule kā noslēgušās prezidenta vēlēšanas mūsu kaimiņvalstī Krievijā. Kā jau bija sagaidāms, Vladimirs Putins uzvarēja jau pirmajā kārtā. Un, kā jau bija sagaidāms, balsošanas laikā tika konstatēti daudzi vēlēšanu procedūru pārkāpumi un viltojumi. Igors Jurgens, pašlaik esošā prezidenta padomnieks, vēl pirms balsošanas dienas tā rezignēti prognozēja: «Putins uzvarēs, bet noteikti būs arī daudzi un primitīvi vēlēšanu pārkāpumi, un nevis tāpēc, ka Putins tos būs tieši sankcionējis, bet tāpēc, ka varas vertikāle ir tik korumpēta, ka atradīsies pietiekami daudz vietējas nozīmes ierēdnīšu un vietvaldīšu (balsošanas rezultāti Kadirova pārvaldītajā Čečenijā - pāri 90% par Putinu!), kas gribēs izdabājoši izkalpoties paredzamā uzvarētāja priekšā.» Sistēma jau ir tajā stadijā, kad pati šauj sev kājā. Tieši tāpēc daudziem ir sajūta - lai cik paredzami bija vēlēšanu iznākumi, tā, kā bija līdz šim, diez vai varēs turpināties. Kas notiks?
Būs protesti pret negodīgumu vēlēšanās. Taču oranžās revolūcijas scenārijs ir mazvarbūtīgs. Pirmkārt, pašlaik opozīcijai nav viena vispārnacionāli autoritatīva līdera, kā tas bija Ukrainā Viktora Juščenko un Gruzijā Mihaila Saakašvili personā. Un, otrkārt, šobrīd opozīciju Maskavas un citu Krievijas pilsētu ielās vieno - parādīsim pigu Putinam. Bet tālāk par to var būt problēmas, jo zem vārda «opozīcija» slēpjas ļoti savstarpēji pretrunīgu, pat izslēdzošu ideoloģiju pārstāvji, kurus nosacīti var sagrupēt trīs lielās grupās. Pirmkārt, liberāļi, kas nebūt nav tā lielākā un populārākā daļa, otrkārt, nacionālisti, treškārt, kreisie un komunisti. Un rezultātā opozīcijas piedāvājums Krievijai bez Putina atgādina tos ratus Krilova fabulā, kurus no vietas cenšas izkustināt gulbis, vēzis un līdaka. Nu jā, ir vēl Mihails Prohorovs, bet laikam jāpaiet kādam brīdim, lai tā īsti saprastu, kā un kāds projekts viņš īsti ir.
Īstenībā Putina galvenā problēma ir… pats Putins. Pirmkārt, jau viņa paša triljonus rubļu vērtie pirmsvēlēšanu (arī jau pirms decembra Valsts domes vēlēšanām) sasolījumi krievu tautai, kā arī dārgā, vērienīgi sāktā aizsardzības sfēras modernizācijas programma. Aritmētika ir nežēlīga un vienaldzīga pret ideoloģijām. Kā skumji jokoja tas pats jau pieminētais Igors Jurgens: «Ja tēvocis Sems mums kārtējo reizi neizpalīdzēs, sākdams bombardēt Irānu, tādējādi nodrošinot naftas cenu pieaugumu, tad mēģinājumi pildīt šos solījumus pie esošās neefektīvās saimniekošanas sistēmas un totālās atkarības no gāzes un naftas eksporta ātri vien novedīs pie fiskālās katastrofas.» Un tas savukārt varētu nozīmēt, ka tagadējiem politiskajiem protestiem, kur pamatā piedalās plānā Krievijas vidusšķira, ātri vien varētu pievienoties plaši sociālie nemieri, kas jau gan varētu kļūt par grūti kontrolējamu procesu ar neparedzamu iznākumu. Starp citu, vismaz šobrīd izskatās, ka tēvocis Sems negrasās Irānas sakarā izlīdzēt Krievijai.
Ir jau, protams, sapņotāji, kas uzskata, ka Vladimirs Putins to ļoti labi saprot un tāpēc varētu izvēlēties tādu premjeru (piemēram, Alekseju Kudrinu) un tādu valdību, kas aizmirstu priekšvēlēšanu retoriku un ķertos nopietni pie ekonomikas pārvaldības un funkcionēšanas reformas, arī pie valsts pārvaldes institūtu revidēšanas. Bet - vai Putins var reformēt Putinu? Kā Minhauzens pats sevi aiz matiem izvilkt no purva? Viņa smagākā nasta ir viņa paša divpadsmit gadi pie varas, kas viņa uzvārdu jau ir padarījuši par zināmu ierēdniecības un arī uzņēmējdarbības uzvedības parašu un stila kodu, sevišķi pēdējo gadu laikā. Tādu paražu, ko cita starpā raksturo ierēdniecības gļēvums, korumpētība, bezatbildība (visi rīkojumi jāsaņem no augšas), izdabāšana, stagnēšana bez jaunām iniciatīvām, kā arī tāda uzņēmējdarbības vide, kas piemērojusies šādai pastāvošajai ierēdniecības kultūrai. Un visam tam ar efektīvu saimniekošanu un gatavību reformām ir maz sakara. Nav jau tas tikai Krievijas fenomens - diez vai vēsturē var atrast piemēru, kad kāds ilgi pie varas pabijis valsts līderis savas valdīšanas beigu pusē būtu varējis atšķirties ar spēju uz būtiskām reformām. Jebkurai varai ir savas izdegšanas un noguršanas robežas. Protams, kāds iebildīs - varbūt tieši otrādi, ja Putins paziņos, ka nepretendēs vēl uz vienu termiņu, viņam atraisīsies rokas radikālākām reformām. Nezinu, bet, manuprāt, Krievija nav tā valsts, kur klausa «aizejošos», drīzāk tos sabotē.
Rezultātā ir tāds kā pata stāvoklis - ir Putins, kas vairs nevar, un alternatīvas, kas vēl nevar. Krievija ir ļoti sarežģīta valsts, ar dažādām teritorijām, tautām, reliģijām, kultūrām, ar ļoti pretrunīgu sociālo un ekonomisko interešu grupām, ar smagu komunisma ēras mantojumu. Tās pārvaldībai neeksistē triviāli modeļi vai gatavas receptes, un, piemēram, man nepietiktu iedomības šobrīd pateikt, kas tagad būtu tas pareizākais Krievijai. Un galu galā tas būtu jāizdomā pašiem krieviem.
Bet jāizdomā ir. Jo tas pata stāvoklis, kādā pašlaik atrodas gan Krievijas sabiedrība, gan tās ekonomika, ir draudīgs. Un mūs kā Krievijas kaimiņus tas nevar neuztraukt.