Daudzi no šiem dzīvās dabas uzvedības likumiem, kā jau teicu, nav zināmi pat zinātniekiem, un no bērnu rakstnieka nekādi nevarētu prasīt, lai viņa grāmatas būtu viens vienīgs mēģinājums šos likumus uzminēt. Tomēr reāli tieši bērnu literatūra, kurā zvēru ir gandrīz vai vairāk nekā cilvēku, līdzās dažādu tautu pasakām, mūsdienu bērnam plaši pieejamām filmām, kas ar kameras aci ielien visdziļākajos midzeņu kaktos, un katastrofāli sarukušajai iespējai pašam vērot dabu, - ir tā, kas veido bērna priekšstatu par dabas pasauli. Turklāt gultni topošajai dabas uztverei iezīmē ne tikai grāmatas, kas sacerētas ar konkrētu mērķi stāstīt bērniem par dabu. Tāpēc gribētos, lai bērnu rakstnieki, diplomēti biologi vai pieredzējuši dabas vērotāji nebūdami, bez šāda īpaša mērķa, tikai māksliniecisku apsvērumu vadīti, - pie dabas tēliem ķeroties, savos sacerējumos tomēr nepārvērš šos tēlus par pilnīgiem dabas pārpratumiem vai aizspriedumu stereotipiem. Tas, cita starpā, rada aizdomas par pašu rakstītāju: ja viņa «spalvaszvēri» uzvedas stulbi, iespējams, viņš vienkārši baidās ķerties pie zvēru tēlos nepastarpinātas cilvēku attiecību aprakstīšanas, jo tur uzreiz būtu redzams, ka viņš no tām visai maz ko saprot, kamēr ar zvēriem «vismaz būs jocīgi».
Zvēri bērnu grāmatās dažreiz patiešām rīkojas dīvaini, neloģiski un neparedzami. Var jau būt, ka šīs manas bažas par latviešu zvēru likteni jaunākajā latviešu bērnu literatūrā ir tikai nepamatota lielummānija. Mēs esam maza tauta, un, ja reiz zinām, ka esam tik, cik esam, tad arī nav jēgas bēdāties par to, ka mums nav, piemēram, savu aviācijas bāzes kuģu vai savas kinoindustrijas, - tādas vaimanas nu tiešām ir īsts provinciālisms. Tāpat arī nevajadzētu skumt, ka latviešiem šobrīd nav daudz labu bērnu dabas aprakstnieku. Ja tu neziedo daudz laika, lai novērotu kādu dzīvnieku, viņš tev tiešām parādās tikai kā mirkļa nozibsnījums šosejas malā, nevis kā radījums ar zināmām īpašībām, kas ļauj to atšķirt no citiem zibšņiem. Bet kuram tad šodien ir laiks tupēt kaut kur citur, atskaitot pusmetru no datora? Citu cilvēku neinterpretētu pieredzi attiecībās ar dzīvniekiem datorā diemžēl nevar gūt. Tomēr, piemēram, putnu vērotāju skaits Latvijā tikai pieaug, viņu optikas kvalitāte arī, un, ja viņi vēl nav uzrakstījuši nevienu grāmatu par putniem, tad tikai tāpēc, ka apzinās savu zināšanu nepilnīgumu, bet agri vai vēlu no viņu vidus atkal iznāks kāds Jānis Baltvilks.
Kas attiecas uz autoriem, kuru grāmatās dzīvnieki parādās, ciktāl tas saistīts ar galveno varoņu - cilvēku dzīvi, un literārām pasakām, kurās zvēri aizstāj cilvēkus, šāgada Baltvilka Balvas nominācijas liek domāt, ka tiklab zvēriem, kā bērnu literatūrai uzdrošinās ķerties klāt tā rakstītāju paaudze, kam kādā dzīves posmā vēl ir bijusi iespēja vismaz vasarās ilgāku laiku bez steigas vērot dabu. Un tie ir rakstītāji, kam vismaz pusgadsimts jau plecos. Māra Runguļa (1950) Nekrietnā Alfrēda varoņi darbojas īstos laukos, kur visādu zvēru papilnam; Valda Rūmnieka (1951) Murjāņu kurmītis un viņa draugi gan ar pasakas (ne)loģikas brīžiem diezgan drastiskajiem paņēmieniem, bet tomēr apgūst Gaujas ekosistēmu; Māra Zālīte (1952) pasaku Tango un Tūtiņa par divu suņu gaitām Kurzemes jūrmalciemos balsta ne tikai valodas asprātībās un morāles idejās, bet arī pašas suņu rakstura vērojumos; Māras Cielēnas (1954) pasaka Lidojums vēsta par pilsētas putniem, kas lido nevis ar spārniem, bet dažādiem lidaparātiem, un vedina nepazaudēt spēju lidot paša spēkiem. Arī nesen iepriekš atzinību guvuši darbi - piemēram, Cielēnas nomocītiem kokiem līdzi jūtošā pasaka Princese Aurēlija un kokspoki, Vika ekosociālie Pakrastnieki, Jura Zvirgzdiņa Lāča Bruņa medības un Mufa, kas uzskatāmi norāda, kāda - varbūt romantizēta, taču nenoliedzami humāna - attieksme pret dabu veidojas, bērnībā lasot labas grāmatas, - un Ineses Zanderes Latviešu zvēri - visi kā viens pārstāv paaudzi, kura, kā mēdz sacīt ornitologi, atrodas taipus vēsturiskai robežšķirtnei: viņi savās bērna gaitās vēl varējuši redzēt dzīvu zaļo vārnu, netālu tupam.
Uz vecumu jau cilvēks no daudz kā pārstāj baidīties, arī no kritiķu pārmetumiem. Aprakstot zvērus, vienmēr ir risks - jo reālistiskāk tos centīsies attēlot, jo bargāku kritiku saņemsi no profesionāliem biologiem, kā savulaik ornitologi bargi kritizēja pat putnu aprakstnieku Kārli Griguli, fenomenālu vīru, kuram putni tiešām sēdās uz rokām. Nevar izslēgt, ka nedabiska un pasakaina zvēru uzvedība dažu labu reizi ir arī rakstnieku pašaizsardzība - lai taču minētie profesionāļi uzreiz redz, ka rakstnieks nepretendē uz zvēru uzvedības pazinēja godu, lai nemeklē grāmatā to, kā tur nav, un nekritizē. Lai cik precīzi realitātei atbilstu dabas apraksti bērnu grāmatās, nav iedomājama bērnu literatūra, kurā zvēri nerunā. Par mierinājumu rakstniekiem, kamēr vien katram zvēram nebūs piestiprināta videokamera un diktofons, neviens zinātnieks nevarēs pierādīt, ka viņi nerunā nekur un nekad. Var, protams, pasaulē atrast arī populāras bērnu grāmatas, kurās bez zvēriem iztiek. Pirmais nāk prātā Lindgrēnes Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta, bet neaizmirsīsim, ka Karlsons Brālītim ir tikai suņa aizvietotājs.
Ar laiku jebkurš sacerējums pārvēršas bērnu literatūrā, un, jo mazāk bērnu, jo bērnišķīgāki kļūst pieaugušie, tātad arī lasītāju netrūks, taču bērnišķīgu pieaugušo rakstītai bērnu literatūrai piemīt tā pati kaite, kas bērnu futbola komandām - kā šajās komandās visi uzreiz skrien uz to vietu, kur tajā brīdī ir bumba, tā bērnišķīgs bērnu literatūras rakstītājs mēdz cilpot pakaļ tam apaļajam vārdam, kas pirmais ienācis prātā, līdz ar to nekāda laukuma sajūta lasītājam sniegta netiek, tātad arī viņa spēles prieks ilgi neturēsies. Tieši par to, šķiet, būtu vērts atcerēties rakstniekiem, paškritiski raugoties uz dabas izmantojumu bērniem rakstītajās grāmatās.