Man nav vēlēšanās ieņemt bērnu un nekad arī nav gribējies. Jāteic, ka agrāk gribēšana bija vēl mazāka, tagad var teikt, ka tomēr gribētu. Ja būtu labs vīrietis, tad varbūt ar būtu man bērns, bet tāda man, lūk, nav. Dzīvo un ceri - lai dzīvē kam deri!
Ko domā ar labu vīrieti?
Tādu, kas ir izglītots un ar daudz maz stabilu darbu un ienākumiem, lai nosegtu izdevumus, kas saistīti ar ģimenes dzīvi, kamēr es nestrādāju un sēžu mājās ar bērnu, ja tāds būs mūsu abu kopīgs lēmums. Nevis tādu - kas, nabags, raujas par 200 latiem mēnesī. Kas paliek pēc rēķinu nomaksas? 50 latu?! Tas ir gaužām par maz, lai uzturētu ģimeni, vai ne? Bet es zinu, ka šādi dzīvo daudzi cilvēki. Tur ir jāvaino Latvijas valdība un Saeima, kas dažkārt, šķiet, rīkojas bezkaunīgi un darbojas vienīgi personiskās, nevis pilsoņu interesēs.
Nebūtu jau tā, ka bez ienākumiem paliktu, ja kļūtu māte. Ir taču pabalsts, kuru maksā, kamēr sieviete ir bērnu kopšanas atvaļinājumā.
Šķiet, man Latvijā nepienāktos nekas, jo pēdējos divus gadus tur nedzīvoju, bet es neesmu interesējusies, vai tā patiešām ir. Otrkārt, Latvijā negribētu veidot ģimeni. Treškārt, pagaidām izvēlos strādāt.
Cik, tavuprāt, vīrietim būtu jāpelna?
Pēc Latvijas standartiem, tik, cik tautas kalps deputāts pelna, - no 700 līdz 1000 latiem, lai būtu spējīgs pabarot un izskolot bērnus un samaksāt visus nemitīgi pieaugošos rēķinus. Viņi atmet kapeikas, nolikvidē darbavietas un vēl muld, ka mēs, cūkas, redziet, nevairojamies un nemaksājam nodokļus... Piedod, es uzcepos! Bet, kur mūsu nodokļi paliek, to mēs labi redzam, kad lasām kārtējo miljonu izšķērdēšanas rakstu, un pēc tam neviens nav vainīgs pie tā?!
Minēji, ka labāk izvēlies strādāt nekā dzemdēt bērnu, jo…?
Man ir garlaicīgi nestrādāt un sēdēt mājās. Neesmu tas tips - neadu un netamborēju, ēst gatavot man arī nepatīk. Gribu pati sev naudu pelnīt, nevis prasīt kādam kapeikas. Lai gan bez vīriešiem arī nekādi nevar!
Kam tad viņi tev vajadzīgi, ja ne ģimenei? Apmierinājumu sniedzošai seksuālai dzīvei vien?
Es teiktu, ka ģimenes dzīvei, lai gan kopā būt ir jauki visās nozīmēs. Ir tikai viena lieta - latviešu vīrieši ir slikti tai piemēroti. Jācer, ka jaunākās paaudzes būs labākas, bet tagadējās un iepriekšējās ir «čau»... Bet, protams, nevar jau tikai veci vainot! Pie tā vainīga mūsu pagātne, dzīve un tagadējā situācija valstī. Bet žēl, ka mūsējie, salīdzinot ar gruzīnu un franču jaunatni, par labāko pavadīšanas laiku uzskata pīpēšanu, dzeršanu, rupju lamāšanos un nemazgāšanos.
Gruzijā un Francijā vīrieši brīvajā laikā apceļo dzimto zemi, apmeklē muzejus, izstādes, tusē vai nu bez alkohola lietošanas, vai lietojot ar mēru, ar viņiem ir patīkami parunāties. Viņi lasa grāmatas, ir pieklājīgi, tīrīgi, labi smaržo un sarunu nesāk ar «čau, zaķīt» atšķirībā no latviešiem. Skumji, ka šīs nodarbes vīriešiem nešķiet aizraujošas atšķirībā no kārtējās piektdienas, kad ar draugiem paredzēta kārtējā drope ar lāpīšanos nākamajā dienā. Saucas jauka nedēļas nogale ģimenes lokā! Pardon, bet es tad labāk izvēlos šķiņķi ledusskapī nekā cūku mājās.
Varbūt viņi apreibinās citādi - tabletītes rij?
Nē, nerij neko! Viņi ir ļoti jauki cilvēki. Latvijā ģimenes ar bērniem vairs neiet uz muzejiem un izstādēm. Vecāki, kur jūs esat?! Pusaudži nav iemācīti aizpildīt brīvo laiku kvalitatīvi, tik vien kā dzert, dirnēt pie kompja un televizora. Grāmatu trūkums daudzās mājās arī ir kolosāls - jaunieši nemāk rakstīt, jo nelasa grāmatas, netrenē redzes atmiņu! Bibliotēkas vairs neizmanto kā sugu, nav moderni! Pie datora dirnēt gan ir moderni! Sviests!
Pati varu būt pateicīga savai mātei un vecmammai, jo mums bija pilna māja ar grāmatām. Es no muguriņām pasaules rakstniekus uzzināju, kad sāku apgūt lasītprasmi. Dodiet saviem bērniem lasīt grāmatas un citiem iesakiet, ejiet uz muzejiem, lai neaug deģenerāti.
Šķiet, bērnība tev bijusi saulaina, un tādu varētu dot arī savām atvasēm. Vai ne?
Bija jauki un arī grūti brīži. Man žēl mammas, jo viņa mūs audzināja viena. Vecmamma sakumā, kad bija vesela, palīdzēja, bet visu vilka mamma uz saviem pleciem - mūs ar māsu. Iespējams, ka man tādēļ ir trauma un es gribu pilnu ģimeni. Tēvu aizvilināja cita sieviete. Kad viņš pārdomāja dzīvi un gribēja atpakaļ, mamma teica: «Labi, padzīvo viens dažas nedēļas, es padomāšu.» Viņš atbildēja, ka viens nevarot, un tad mamma viņu pasūtīja. Šis lepnums un pašpietiekamība, šķiet, man ir no viņas, un zini, nesūdzos. Kad nav, tad nav veča, bet sūdabrāļus negribu!
Vai tiešām neesi satikusi gudru vīrieti, kā vēlies. Visos redzi tikai sūdabrāļus, netīreļus un pļēgurus?
Ir bijuši jauki un gudri, bet kopdzīve nav sanākusi, jo ne jau viss vienmēr sanāk. Vienīgais, kurš man patika un ar kuru es būtu gribējusi veidot kopdzīvi, bija vīrietis no Ziemeļāfrikas. Sākumā viss bija jauki, bet, kā izrādījās, viņš strādāja tik daudz un pie manis domāja pieskriet reizi mēnesī, kad nu cienītajam būs brīvāks laiks, un pārējā laikā nelikties ne zinis, pa retam ziņu atsūtot. Tad nolēmu, ka tādu lubraku man nevajag. Nevēlos vīrietim būt n-tajā vietā pēc darba un, kad viņš man atkal piezvanīja pēc ilga laika, es viņu svinīgi pasūtīju. Neesmu nekāda bezmaksas bordeļa īpašniece, pie kuras pieskriet, kad būs laiks!
Biju pamēģinājusi arī latviešu bāleliņu. Paldies par to, un uz redzēšanos! Viņi skatās tikai uz vizuālo, jo sieviešu ir vairāk, un tāpēc vīrieši ir izlaisti. Prātā viņiem nekā cita, kā tikai sievietei jāvalkā augstpapēdenes un jābūt skaistai, slaidai, blondai. Otra prāts viņus nevilina, jo paša prātā nekā nav. Te [ārzemēs] atkal ir otrādi - veču daudz, sieviešu mazāk.
Mūsējiem, pirmkārt, es biju ar pārāk šerpu mēli un par resnu. Tagad savukārt viņi mani vairs neinteresē, noiets etaps. Es atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi negrasos. Jāsaka, ka pametu Latviju, pirmkārt, klimata dēļ, ziemas par garu, un saules par maz, viss tur arī bija apnicis un zināms. Man bija labs darbs, bet gribējās redzēt pasauli, latviešu vīriešus un depresīvos cilvēkus savukārt redzēt negribējās. Paskatījos foto no pēdējā Mistera un Mis Jelgavas - mī un žē, tik trulus vīriešu skatienus sen nebiju redzējusi. Tikai Latvijā.
Latvijā katru gadu tiek veidots iekārojamo vīriešu tops. Vai, tavuprāt, tas norāda uz to, ka mums tomēr ir novērtēti vīrieši?
Pasvītro rakstā, ka viņi ir ar bērniem, šķirti, nolietoti ar n-tajām sievietēm. Vai tu tādu uzskati par iekārojamu vīrieti? Māris Gulbis arī iekārojams! Ko tur iekārot? Man smiekli par šiem topiem nāk! Šķīries, ar bērniem un alimentiem, pārgulējis ar n-tajām dāmām - tas manā uztverē nav iekārojams vīrietis, bet gan jāklis un staigulis, kas pats nezina, kur sevi likt. Tāpēc jau latviešu sievietēm ir veču trūkuma dēļ sabojājušies kvalitātes standarti. Viņas grib ģimeni un veci. Ir tādas, kurām vienalga, kāds, ka tik vecis blakus. Ir tādas, kurām labāk būt vienām, ja nevar atrast līdzvērtīgu. Piemēram, mana māsīca - smuka, gudra, veiksmīga, bet veča nav, un viņa laimīga dzīvo viena. Un tādu ir ļoti daudz, un ne tikai Latvijā.
Mani nomāc latviešu nesmaidīgums un kūtrums. Veči - bīdāmi un nekomunikabli, netīrīgi, nemāk ģērbties, sarunāties. Ja sveši paliek ar sievieti divatā, piemēram, kaut vai nejauši kādā pasākumā, tā ir traģēdija - nezina, ko darīt. Viņš nemāk trīs frāzes par skaistu laiku vai pasākumu salikt kopā. Latviešiem tas nāk tikai ar vecumu, gadiem 40. Bet citviet cilvēki ir drošāki, viņiem nešķiet, ka sieviete ir monstrs, kurai grūti pieiet klāt. Viņi uzsmaida, pamāj - hello (no angļu valodas - sveika!) un small talk (no angļu valodas - pieklājīga apvaicāšanās). Tas ir viegli. Un visi ir laimīgi! Mūsējie grāmatas nelasa, dzer, pīpē, smird, izskatās briesmīgi, ar sportu nenodarbojas un ģērbjas tā, ka labāk nodzēst gaismu, un tie paši iedomīgi, it kā būtu nezin kādi Klūniji. Paldies, bet tas nav priekš manis!
Vai tevi neskumdina fakts, ka gadi iet un iet, bet pēcnācēju kā nav, tā nav. Mammai mazbērnu arī nav.
Jā, gadi iet. Un es arī par savu vecumu iedomājos. Iespējams, vēlāk nožēlošu, ka man vēl nav bērnu, tāpēc saku - vienu varētu, ja būtu vecis. Tāds - stiprā aizmugure un labs tēvs, bet še tev, nu nav! (Smejas.)
Runājot par manu ģimeni - mana mamma vienmēr bijusi liberāla un ļauj darīt, ko grib, arī pārējie radi un draugi ir līdzīgi. Nekad neviens nav jautājis - kāpēc man vēl nav ģimenes un bērnu. Mēs laiku pa laikam šo savā starpā izrunājam, tā, ka visiem mana nostāja ir skaidra. Un manai māsai ir divi bērni, tā, ka mammai mazbērni ir.
Ja Latvijā paaugstinātu algas, sociālās garantijas, vai būtu gatava atgriezties Latvijā, dzemdēt bērnu?
Es aizbraucu klimata dēļ un arī tāpēc, ka Latvijā kļuva garlaicīgi. Es gribu redzēt pasauli - kā dzīvo cilvēki, komunicē. Un veči arī bija iemesls, jo Latvijā veči man vairs neinteresē... Ja es apprecētos ar ārzemnieku, tomēr liela iespēja pastāv, ka dzemdētu Latvijā, jo gribu, lai mans bērns būtu Latvijas pilsonis. Arī latviski viņam un vīram mācīšu, jo mūsu, latviešu, ir tik maz un kļūst vēl mazāk valsts pārvaldes neizdarības un savtīguma dēļ, ka drīz būs Sarkanajā grāmatā jāieraksta. Tādēļ jāsaudzē katrs eksemplārs, arī, ja no latvieša tur ir tikai puse. (Smejas.) Bet sociālajām garantijām un cilvēka cienīgām algām ģimenes esamībai nozīme ir milzīga.
Tava mamma spējusi izaudzināt divas meitas viena pati. Vai esi sevi iedomājusies vientuļās mātes lomā?
Ja vajadzētu, tad spētu arī viena izaudzināt bērnu. Ja karalaikā sievietes varēja rūpēties par vairākiem, kas tad tagad ko neizaudzināt bērnu. Bet negribētu... Labāk esmu viena visu mūžu - bez veča -, bet ne vientuļā māte. Man ir žēl to sieviešu, kurām liktenis tāds, ka vienām jāaudzina bērni. Labāk, ja tomēr ir divi.
Ko darītu, ja paliktu stāvoklī, piemēram, negribot, neplānojot? Vai spētu izšķirties par abortu?
Daru visu, lai tā nebūtu, izsargājos un, ja vajag, tad dzeru avārijas tabletes... Vai spētu izšķirties par abortu? (Ilgi domā.) Nezinu! Ja vecis izrādītos kretīns, saprastu, ka nav īstais, varbūt, ka spētu. Tiešām nezinu! Esmu no tām, kas dod priekšroku profilaksei, nevis cīņai ar sekām.
Hormonu terapija iespaido auglību. Var gadīties, ka vēlāk, kad vēlēsies mazuli, nespēsi to ieņemt.
Kad šis jautājums kļūs aktuāls, tad domāšu.
Vai vīrietis, kuram mantojumā ir bērniņš, piemēram, no iepriekšējās laulības, tev ir tabu?
Nē. Jāvērtē, kādas viņam attiecības ar veco pasauli. Cik liels ir kontakts ar bijušo sievu, jo jaunajai ģimenei vajag būt kopā, bet, ja vecis vēl grib sēdēt uz diviem krēsliem, tad ar mani tas neietu krastā. Es nerunāju par sevi kā vīra atvilinātāju no precēta pāra, es interesējos tikai par brīviem vīriešiem. Es esmu pietiekami augstās domās par sevi - ja vecis neizvēlas mani, zaudētājs būs viņš. (Smejas.) Zini, vienubrīd gribēju vīrieti ar bērnu, jo tad pašai nebūtu jādzemdē, bet tagad domas mainījās. Sagribējās savējo.
Bet atzīsti, ka biedē dzemdēšanas process.
Jā, nedaudz. Tāpēc dzemdēt gribētos ar ķeizaru. Bet trakāk par dzemdēšanu ir bērna kopšana - ak tie trakie čurātāji! (Smejas.) To ļoti labi zinu, jo esmu auklējusi radu bērnus. Sīkie mēdz besīt, un līdz baltajām pelītēm, bet bērns ir bērns. Māte var paciest visu. Manā vecumā ir liels nogurums jau tagad, kur nu vēl, ja būs sīkais, bet tad, ceru, strādāt nevajadzēs un vīrs visu pienesīs gatavu. (Smejas.) Te, svešumā, esmu novērojusi, ka daudziem vecākiem bērnu audzināšana ir pamatīgs apgrūtinājums. Piemēram, Francijā, kur esmu tagad, vecāki savas atvases nogrūž auklei. Daudzus bērnus uzaudzinājušas tieši viņas. Kontakts ar vecākiem ir minimāls, sevišķi ar tēviem, jo daudziem nepatīk un neinteresē nodarboties ar bērniem, labāk strādāt 12 stundas diennaktī. Bet es uzskatu, ka karjera nevar būt simtprocentīgi primārais, ja tev ir bērni. Ja tev viņi neinteresē, tad kādēļ tu viņus radīji?! Tāpēc, ja ģimene vēlas bērnus, vajag vīrieti, kas pelna, nu, vai arī atrast to galvenā pelnītāja modeli, kas der abiem.
Vai tev svarīga pašas karjera? Vai rūpes par bērnu, tavuprāt, ir drauds karjerai?
Nē, vairs nav svarīga. Es Latvijā pametu labi atalgotu darbu. Man ir bijusi izaugsme. Cita par tādu varētu tikai sapņot. Te, svešumā, man tādas, loģiski, nav. Manuprāt, dzīvē ir arī citas vērtības nekā darbs vien. Un, ja būtu tas ideālais vīrietis, - es spētu būt mājās ar bērnu, jo darbā varētu atgriezties vienmēr. Vēlos redzēt sava bērna pirmos soļus un dzirdēt pirmos vārdus, negribu, lai dzīves pamatus viņam ieliek kaut kāda, lai arī lieliska, bet tomēr aukle.