Vakara karalienes gods tika lielvārdietei Dacei Jansonei! To noskaidroja ar podziņu palīdzību - katrs vakara dalībnieks vienu podziņu piešķīra savai mīlulei. Dacei bija visvairāk, bet balvā - ekskluzīvs mājupceļš Maybac limuzīnā. «Jauki! Sajutos tiešām kā karaliene. Bet nākamajā dienā laukos pļāvu sešus hektārus zāli, ravēju dobes un jutos atkal kā Pelnrušķīte. Bet visam dzīvē jābūt līdzsvarā,» uzskata Lielvārdes pašvaldības kultūras darba vadītāja, četru mazbērnu vecmāmiņa Dace Jansone.
Savējo saturētāja
«Daces elegantajā stājā, viņas prasmē nest tērpu atbilstoši sievietes būtībai ir kaut kas maģisks, tāds, kas liek atskatīties, ieplest acis un palikt priekā,» par Daci Jansoni teic lielvārdieši. Lielvārdē Dace paveikusi daudz - rūpējusies par lieliem un maziem, dzīves nelutinātiem, apģērbjot simtiem ģimeņu. Daces godu notur arī Latvijā vienīgais trimdas literatūras krājums Lielvārdes Grāmatu klēts, viņas iedibinātais un Valsts Heraldikas komisijā apstiprinātais Goda Lielvārdietis. Daces meistarībā ir izauklēti daudzi svētki.
«Dace ir savējo saturētāja, viņa pārzina kultūras darbinieku likstas un priekus, ir klāt priekos un dzīves skumjākajos brīžos. Augstas raudzes profesionālis ar milzīgām darba un pašnoteikšanās spējām,» grāmatā Laika uzrunāšana par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Daci Jansoni raksta Juris Reihlers. Ordenis Dacei piešķirts 1998. gadā par nopelniem Latvijas labā. «Katrai sievietei novēlu būt mīlētai, gaidītai un vajadzīgai,» saka Dace, kura būtu gribējusi izvizināt limuzīnā visas konkursa dalībnieces. Jo viņa uzskata - Vecmāmiņu konkursa kroni pelnījusi ir katra. Bet ne jau par kroni viņas esot nākušas cīnīties.
Es mīlu Latviju!
Teju visas vasaras garumā konkursa dalībnieces tiek gatavotas ne tikai labi izskatīties un sevi parādīt, bet izmanto arī iespējas sakārtot savu iekšējo pasauli, parūpēties par veselību zemeņu kūrēs un fitnesa zālē, uzturēt veselīgu dzīvesveidu. Viņas satiekas katru sestdienu, lai prezentētu mazos sasniegumus, labos darbiņus, kas padarīti kopā ar mazbērniem, un skaisti, saturīgi pavadītu laiku.
Aizvadītajā tikšanās reizē dāmām bija jākāpj uz mēles, lai demonstrētu mākslinieces Lauras Jančevskas rotas un modes dizainera Aleksandra Pavlova tērpus, kas darināti tieši omītēm. Alla Kovaļevska ir vecākā starp konkursa dalībniecēm: «Nākamgad paliks 75 gadiņi! Bet ziniet, dvēselē dažreiz jūtos tikai uz 55! Jauna.»
Pirms vairākiem desmitiem gadu viņa Latvijā ieprecējusies no Doņeckas, daudz šeit paveikusi: «Ilgus gadus nostrādāju Gaiļezerā, Veselības aprūpes objektu celtniecības direkcijā, pa visu Latviju būvējām asins donoru centrus. Uz maniem pleciem bija visi ventilatori, sūkņi, iekārtas. Latvijā jau nekā tāda nebija - to visu vedām no Maskavas, Penzas, Harkovas... Ne tikai pakauši bija slapji.» Allai konkursā ir salīdzinoši grūtāk, jo viņa nevar brīvi saprasties latviski, taču konkursa dalībnieces viņai palīdz, jo no Allas plūst milzīgs sirds siltums. «Piedodiet, ka labi nerunāju latviski, bet savulaik daudz esmu paveikusi Latvijas labā,» atzīst Alla, neslēpjot prieku par iespēju piedalīties konkursā: «Esmu tik pacilāta! Mēs te visas esam sievietes, kas dzīvē gāzušas kalnus, par kurām ir lepnums.»