Var gan saprast, ka pie varas esošie serbu politiķi neko citu nevar atzīt, kā vienīgi turēties pie bijušās provinces neatkarības noliegšanas. Albāņu valstiskuma atzīšana jebkuram no viņiem nozīmētu politiskās karjeras beigas. Neraugoties uz to, beidzot vajadzētu atrast drosmi atbildei, kādēļ tad pirms vienpadsmit gadiem Eiropā notika kaut kas tik ārkārtējs kā NATO uzlidojumi. Lai gūtu skaidrību, ka militārās agresijas pamatā nebija nepatika pret serbu nāciju, bet gan pārdomāts spēka trieciens pret toreizējā Dienvidslāvijas diktatora Slobodana Miloševiča šovinistisko politiku. Tas bija vienīgais veids, kā apturēt cietsirdīgo etniskās tīrīšanas politiku. Aviouzbrukumi tika veikti laikā, kad ik dienas pieauga nogalināto Kosovas albāņu skaits un vairāki simti tūkstošu bija fiziski padzīti aiz valsts robežām.
Arī toreiz pret alianses spēka akciju, tāpat kā tagad pret Kosovas neatkarības atzīšanu, iebilda Krievija, kas tradicionāli cenšas izspēlēt īpašo slāvu brālības kārti. Acīmredzami, Maskavai bijušas pieņemamas etniskās apspiešanas metodes, kādas pret Kosovas albāņiem pielietoja Miloševičs. Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošajā teritorijā ar lielgabaliem tika nolīdzināta Čečenijas galvaspilsēta Groznija, arī liels skaits citu apdzīvotu vietu, gūstot «uzvaru» pār separātismu ar tūkstošiem cilvēku nāvi.
Savukārt citiem separātistiem - Gruzijai - juridiski piederošajā Dienvidosetijā un Abhāzijā Krievija sniegusi palīdzību, vienlaikus īstenojot vāji slēptu ekspansiju. Krievijas pilsoņu pases jau sen saņēmuši visi abu bijušo Gruzijas autonomiju iedzīvotāji. Diemžēl atšķirībā no Kosovas neatkarības pasludināšanas izvērtēšanas situāciju Čečenijā, kā arī Dienvidosetijā un Abhāzijā ANO tiesa nav paredzējusi analizēt.