Tā ir liela drosme un liels risks vasaras atvaļinājumu laikā Cēsīs, nevis kādā pasaules mūsdienu mākslu citadelē bez jelkādiem kompromisiem un atkāpēm piedāvāt komplicētas laikmetīgās mūzikas koncertu. Risks attaisnojās, un lielā mērā - izpildītāju izcilā snieguma dēļ, jo gan igauņu komponista Erki Svena Tīra, gan koncerta titulskaņdarba Joy (Prieks) autora somu XX/XXI gadsimta mūzikas pīlāra Magnusa Lindberga, gan mūsu Santas Ratnieces un Kristapa Pētersona instrumentāli sarežģīto un sonori izsmalcināti tēlaino opusu atklāsme ir pa zobam tikai interpretācijas meistariem - virtuoziem un vienlaikus atvērtiem domātājiem. Visas programmas stūrakmenī liktais prieks (Joy!) par skaņu materiāla pašvērtību īpašu gandarījumu sniedza abu jauno latviešu autoru darbos, pierādot, ka nedz ideju, nedz kvalitātes līmenī neatpaliekam no pieredzējušo kolēģu meistarības. Kristaps Pētersons, atbrīvojies no liekvārdības, piedāvā lielisku, tēlaini spilgtu, fantāzijas bagātu opusu Sapnis, neordināri izmantojot fagota iespējas, bet attīstību vedot no pilsētas idilles līdz «kriminālkoncertam» ar pēkšņiem īstiem revolvera šāvieniem. Santas Ratnieces Sirds bezdelīgas (2007), kur orķestra un kora faktūras niansēti atsaucas persiešu un ķīniešu dzejas sajūtām, sporta halles akustikā pavisam negaidot izskanēja pat smalkāk un kolorītāk nekā pirmatskaņojumā Lielajā ģildē.
Vērtējums: 4 no 5
Ja neņem vērā to, ka akustika Cēsu sporta kompleksā bija tālu no ideāla, Cēsu mākslas festivāla atklāšanas koncerts noteikti uzskatāms par nozīmīgu augsta līmeņa kultūras notikumu. Pirmām kārtām koncerta programmas - kvalitatīvas un izsmalcinātas XX gadsimta beigu un XXI gadsimta sākuma skaņdarbu izlases - dēļ, un šī mūzika, ja arī nav uztverama kā neapšaubāmi šedevri, vienalga spoži reprezentē mūsdienu mākslas kopainu. Tajā šeit iekļāvās gan Santas Ratnieces meistardarba Sirds bezdelīgas izsmalcinātais un emocionāli nospriegotais skaņu tīmeklis un Kristapa Pētersona jaundarba Sapnis fagotam un kamerorķestrim romantiski teatralizētā ainava, gan arī Erki Svena Tīra 8. simfonijā paustie intelektualitātes un ekspresijas pretstati un savijumi un Magnusa Lindberga neatkārtojamais skaņuraksts partitūrā Joy - vienā no skaistākajiem komponista darbiem.
Normunda Šnē vadītā kamerorķestra Sinfonietta Rīga spēli raksturoja brīva un plastiska laikmetīgās stilistikas izjūta, prasme saglabāt atskaņojumā ietvertu emocionālu valdzinājumu, tembrāla skaidrība un temporitma vienotība; līdztekus tam atzinīgi jāvērtē Radio kora sasniegtais izteiksmes iespēju bagātīgums Santas Ratnieces skaņdarbā, kā arī solistu - soprāna Ievas Ezerietes un fagotista Jāņa Semjonova - sniegums.
Vērtējums: 5 no 5
Šis festivāls ir jauneklīgs un nopietni mūsdienīgs. Pārsteigumu meklējoši koncepti atrod kopsaucēju ar stabilām vērtībām - no Ginta Gabrāna intelektuāli vizuālajiem rēbusiem līdz Andas Lāces vai Ģirta Muižnieka sajūsminošajai atklāsmei. Jauneklīgā publika ir pieņēmusi diezgan smagās programmas nosacījumu: interesēties, nevis pasīvi baudīt. Programma «koncentriska»: sāk un beidz pasaules atzīti metri, vidū - latviešu jaunie meklētāji. Bija kas līdzīgs E. S. Tīra 8. simfonijas un Santas Ratnieces Sirds bezdelīgu skaņurakstā, tomēr atšķīrās latviešu mūzikas trauslais poētisms.
Latvisko sapņošanu tupināja arī vizionārista Kristapa Pētersona Sapnis fagotam un kamerorķestrim. Viņa mūzika, lai arī sapņaina un iluzora, parasti satur sevī kādu iekšēju «draivu». Šoreiz to pa īstam orķestrim izdevās uzķert pēc Jāņa Semjonova fagota kadences, kad viņš pagriezās pret orķestri un izveda slēptās polifonijas līnijas redzami sadzirdamā virspusē. Orķestris itin kā «tika uz viļņa» un... M. Lindberga orķestris zeltaini mirdz. Kādas taures, tembri! Tīrs un dzidrs! Bija vērts mobilizēt vai visu Latvijas pūšaminstrumentu ziedu. Arī Tīrs zina, ko ar orķestri darīt. Tas fascinē. Kā mirdzošs metālisks ietvars latviešu sapnim koncerta viducī.#