Par savu dzimtu un sirdij tik dārgo Piebalgu ir atstāta skaista un kultūrvēsturiski nozīmīga liecība - grāmata Triju aktieru dzīves savā laikā, savā dzimtā un - arī teātrī. Dzimtās puses dabas izjūta un teātris bija tie divi pamatakmeņi, uz kuriem balstījās visa viņas radošā dzīve. Arī teātra kritiķiem neraksturīgā vijīgā, latviski bagātā valoda no Piebalgas dižajiem vārda meistariem.
Vidusskolas gados Rīgā, Dailes teātra aktrises Lilijas Žvīgules un režisora un pedagoga Emīla Mača ģimenē dzīvojot, viņa savus sapņus nesaistīja ar skatuvi. Bet krāja iespaidus, izjūtas un atziņas, esot tur - pēckara Dailes teātra mākslinieciski bohēmiskajā gaisotnē. Kā zemenes smilgā verot - pašas bērna gados dots nosaukums burtnīciņā ielīmētajām Rīgas izrāžu recenzijām. Tad studijas Maskavā Vissavienības teātra mākslas institūta Teātra zinātņu fakultātē, tai labākajā mācību iestādē, kas totalitārā režīma apstākļos bija pieejama. Un ar šo savu fundamentālo izglītību lepojās visu mūžu. Jau viena no viņas pirmajām publicētajām recenzijām par K. Biņķa Jaunaudzes iestudējumu Jaunatnes teātrī kardināli atšķīrās no tā laika izrāžu vērtējumiem, rakstītiem no kolektīvā «mēs» pozīcijām. Ilgus gadus Lilijas Dzenes izrāžu vērtējumus presē gaidīja un tajos ieklausījās visu Latvijas teātru mākslinieki. Rakstīti ar teātra mākslas izpratni, ar pietāti pret radošām personībām, kā esejas, uzburot arī priekšstatus par pašu izrādi.
Neuzskaitīšu visas viņas oficiālās darbavietas, bet minēšu varbūt to ne izcilāko teātra dzīves hierarhijā, bet ārkārtīgi būtisko visam L. Dzenes radošajam mūžam - tikai gadu (1963-1964) toreizējā Drāmas teātra Literārās daļas vadītājas postenī. Šai gadā dzima skaistās draudzības uz visu mūžu, kas gandrīz visas rezumējās grāmatās par aktiera darbu un likteņiem - Mūsu paaudzes aktieri, Labais mūžs (par M. Šmitheni), Kārlis Sebris un Vai tavs mūžs kam lieti der, Lidija Freimane, Elza Radziņa un Draiskā peonija, Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu, Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes, apjomīgais vēsturiskais pētījums Drāmas teātris. Arī Dailes teātra aktieriem veltītās Dialogs ar Hariju Liepiņu un Aktieris pret paša gribu (par E. Pāvulu). Un jau neatkarības gados apkopotie trimdas aktieru portreti Ar zelta lāpu rokā. Faktiski Lilija Dzene latviešu pēckara teātrī radīja skatuves mākslinieku portreta žanru.
Par viņas grāmatām gribas teikt - tās turpina Zentas Mauriņas, Paulas Jēgeres-Freimanes, Jāņa Sudrabkalna mākslas un literatūras cilvēku portretējumus...
Viņas zināšanas par latviešu teātri bija unikālas, turklāt saistībā ar visu kultūrvēsturisko fonu. Viņa bija ne tikai līdzautore, piem., Teātra režija Baltijā, 20. gs. teātra režija pasaulē un Latvijā, pavisam nesen viņa pārlasīja korektūras jaunajai latviešu teātra vēsturei, bijusi atsevišķu latviešu teātra vēsturei veltītu pētījumu iniciatore un zinātniskā redaktore, kā apjomīgajai enciklopēdijai Teātris un kino biogrāfijās, diemžēl iznākuši tikai 2 sējumi.
Lilijas Dzenes cilvēciskās kvalitātes, personības spēks un starojums, viņas gudrība un sievišķība noteica šo viņas izcilo dzīves gājumu. Viņa prata ar cilvēkiem sarunāties, tos uzklausīt, pateikt tiem spēka vārdus attiecīgajos dzīves brīžos. Tam jau vēl ir daudzi liecinieki visos Latvijas nostūros. Barikāžu dienās tika likts lietā kulināres talants, bijušās Rakstnieku savienības - Benjamiņu nama - virtuvē nakts laikā vārot zupu aizstāvjiem. Bet savām grūtajām dienām, un liktenis tās viņai nebija pietaupījis, viņa tika pāri, saņemot visus dvēseles spēkus, asarām plūstot «uz iekšu». Un kaut arī gandrīz līdz savai pēdējai dienai aktīvi sekoja līdzi teātra dzīves aktivitātēm, mīlēja atkārtot, ka viņa gribot palikt savā nu jau pavisam šaurajā tuvo draugu lokā un ka savā dzīvē viņa ir visu pateikusi. Bet atvadoties no viņas, lai norunājot lūgšanu «Mūsu Tēvs debesīs».
Nacionālā teātra vārdā - Literārās daļas vadītāja Rita Melnace.
Atvadīšanās no teātra vēsturnieces, kritiķes un rakstnieces Lilijas Dzenes notiks ceturtdien, 7. oktobrī, no plkst. 15.00 līdz 16.00 Nacionālā teātra Baltajā zālē.