Tomēr jau 1962. gadā debijas romānā, kas man pazīstams ar anglisko nosaukumu Varoņa laiks (The Time of the Hero, Latvijā tas tulkots kā Pilsēta un suņi), Ljosu interesē varas dēmonu un cilvēka brīvās gribas attiecības. Ar Leonsio Prado Militārās akadēmijas studenta taisnības meklējumiem skarbajā skolas sistēmā sākas Mario Vargasa Ljosas ceļš uz daudz būtiskāku uzvaru.
Ljosas dzīvesstāsts ir acīmredzams pierādījums cilvēka spēju un radošās enerģijas teju bezrobežu spēkam un iespējām. Viņš gandrīz vienmēr bijis ceļā - lasījumos, žurnālista un pasniedzēja darbā no Parīzes līdz Maiami, no Limas līdz Berlīnei. Viņš dzīvojis savā dzimtenē Peru un bijis trimdinieks, kad sajutis, ka dzimtene kļūst par šauru, lai attīstītu savas rakstnieka spējas. Kopā ar antropologiem viņš devies džungļos, kur pētījis indiāņu meiteņu likteni, kad viņas tiek pārdotas prostitūcijai, lai uzrakstītu savu izcilo darbu Zaļā māja. Andos vācis stāstus par trockista Alehandro Majitas dzīvi, lai uzrakstītu romānu Alehandro Majitas reālā dzīve, kura gaitā lasītājs saprot, ka šo «reālo dzīvi» radījis romāna autors. (Ljosa kādā intervijā par to izsakās ļoti lakoniski: «Romāns nav vēstures grāmata...») Stāstu Pasaules gala karš viņš uzrakstīja, pirms tam veicis pamatīgu izpēti par reliģiskā fanātisma uzliesmojumiem XIX gadsimta Brazīlijā. Viņa paša rūgtā politiskā mācība prezidenta vēlēšanu laikā aprakstīta grāmatā Zivs ūdenī. Par vēl vienu Ljosas romāna varoni kļuva Dominikānas Republikas diktators Rafaels Truhiljo, par kuru autors izteicās šādi: «Truhiljo savā reālajā dzīvē radīja operu. Viņš bija tās direktors, bet Dominikānas ļaudis tās aktieri.»
Ljosas grāmatas, kurās viņš meklē izskaidrojumu varas un diktatoru spēlēm, viņa paša mešanās politiskajā cīņā ir spēcīgs pretmets daudzu intelektuāļu arogancei un vienaldzībai pret politiskās varas visatļautību. Atminoties savu cīņu par prezidentūru, Ljosa saka: «Kampaņas laikā es runāju vienīgi patiesību, es nemeloju, un tas laikam bija ļoti nepolitiski.» Starp citu, Ljosas politiskais pretinieks Alberto Fudzimori pēc smaga korupcijas skandāla 2000. gadā Peru bija spiests atgriezties savā etniskajā dzimtenē Japānā.
Tikpat drosmīgs Ljosa bijis attiecībā uz savas personiskās, intīmās pieredzes un pārdzīvojumu atainojumu prozā. Viņš ir pārliecināts, ka rakstnieka autobiogrāfija ir pati spēcīgākā viņa grāmatu viela. Tēva un dēla smagās attiecības vijas cauri vairākām viņa grāmatām, taču īpaši kulminē grāmatā Tante Jūlija un rakstnieks, kurā blakus šim konfliktam aprakstīta Ljosas pirmās laulības pieredze.
Vienu no savām jaunākajām grāmatām Mario Vargass Ljosa veltījis Florai Tristanai, sieviešu tiesību aizstāvei un Pola Gogēna vecmāmiņai. Stāstot par šo grāmatu, Ljosa izteicies: «Vīrieši vairs nelasa grāmatas. Ja literatūra uz šīs pasaules izdzīvos, tas būs, pateicoties sievietēm.»