Tipiska aina
«Daudzdzīvokļu māju lodžijas tāpat kā dzīvokļi Latvijā ir privātīpašums, attiecīgi to vienota apsaimniekošana vai izskata korekcijas nav iespējamas,» kategoriska ir arhitekte un žurnāliste Ieva Zībārte. Viņa uzskata, ka «aizkrāmētās lodžijas un balkoni» ir tipiska postsociālisma pilsētu aina. «Lai arī skats ir briesmīgs, nedomāju, ka notiks izmaiņas. Vieniem tās joprojām būs noliktavas, citiem veļas žāvētavas un mazdārziņš. Arī jaunajos projektos vērojama krāmu glabāšanas tradīcija uz lodžijām. Tas mūsu reģionam ir tipiski,» viņa iezīmē faktu, ka lielā mērā lodžiju apsaimniekošanas un uzturēšanas jautājumi ir cieši saistīti ar indivīda gaumi un saimniekošanas stilu.
Žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors Jānis Lejnieks tik kritisks gluži nav. Viņaprāt, situācija tomēr ir jāregulē, taču esot nepieciešama prasmīga pieeja. «Jāskatās, kādā mērā juridiskie, birokrātiskie šķēršļi šim jautājumam ir uzlikti,» viņš skaidro, uzskatot, ka lodžiju problēmu risināšana lielā mērā ir pilsētu arhitektu darbs un viņiem šim jautājumam «vajag pieiet iejūtīgi». Šis jautājums arī neesot aplūkojams tikai un vienīgi no estētikas kategorijām - lodžiju stiklojums lielā mērā ietekmējot nesiltināto ēku energoefektivitātes rādītājus.
Skandināvijā ierobežo
Patlaban pilsētā nepastāv gandrīz nekādi ierobežojumi attiecībā uz lodžiju estētisko izskatu, savukārt aizstiklotās lodžijas, lai arī tehniskā līmenī ir jāsaskaņo ar būvvaldi, visbiežāk ir tapušas patvaļīgi. Rīgas Pilsētas arhitekta biroja direktora pienākumu izpildītāja Regīna Bula no vienas puses piekrīt I. Zībartei. «Cilvēka izpratne par lodžiju izskatu pirmām kārtām atkarīga no cilvēka kultūras, estētiskās izjūtas, kā arī no cieņas pret citiem cilvēkiem, jo patvaļīgi aizstikloto lodžiju neatbilstība fasādes arhitektūrai, to estētiskā kvalitāte, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte un bieži vien to izmantošana par palīgtelpām - noliktavām - degradē pilsētas publisko ārtelpu, ko ikdienā izmantojam mēs visi kopā.»
No otras puses, neesot tā, ka Rīga nevēlas mainīt situāciju, vismaz uz priekšdienām.
Viņa norāda, ka laikā, kad pirmoreiz tika runāts par daudzdzīvokļu namu siltināšanu, birojs sadarbībā ar Arhitektu savienību piedāvāja Ekonomikas ministrijai izstrādāt speciālus rekonstrukcijas projektus, lai ēku siltināšanas procesā uzlabotu arī ēku arhitektūru.
«Piedāvājām izstrādāt katram ēku tipam vairākus fasāžu rekonstrukcijas variantus atkarībā no iedzīvotāju rocības: ar lodžiju aizstiklošanu, erkeru izbūvi, ieejas mezglu pārveidošanu. Netikām uzklausīti, jo bija nepieciešamība steidzami apgūt Eiropas finansējumu,» norāda R. Bula, sakot, ka piedāvājuma ideja joprojām ir spēkā, un tā ir aktuāla saistībā ar nepieciešamību revitalizēt pēckara dzīvojamās apbūves pilsētvides kvalitāti.
Pēc viņas stāstītā, Skandināvijā pilsētu būvvaldes pieņēmušas vienotus saistošos noteikumus, kas lodžiju iestiklošanu ļauj veikt tikai ar bezrāmju konstrukcijām, un to atbalsta arī R. Bula.
«Pilnīgi piekrītu tikai šādam veidam, jo tas nemaina ēkas fasādes grafisko struktūru.»
Procesu varētu vienkāršot
Lai šādu normu ieviestu, gan nepieciešams, lai rīdzinieks savus nodomus vispirms saskaņo ar pilsētas būvvaldi, un, kā atzīst tās pārstāvis, tā jau ir problēma.
«Visizplatītākais pārkāpums saistībā ar lodžiju izmantošanu Rīgas pilsētā ir lodžijas aizstiklošana, nesaskaņojot to Rīgas pilsētas būvvaldē,» nemaz neslēpj Jānis Belkovskis, Rīgas pilsētas būvvaldes Būvatļauju nodaļas vadītājs. Lai arī sods par to var sasniegt pat 500 latu, pagūt izkontrolēt visus rīdzniekus nav iespējams, tapēc būvvalde apņēmusies lodžijas iestiklošanas saskaņošanas procedūru vienkāršot, cerot, ka tas šos darbus «legalizēs» un patvaļība ies mazumā. Tiesa, kad tas varētu stāsties spēkā, un uz to, vai lodžiju aizstiklošanai būtu jānotiek vienā konkrētā veidā, būvvaldē atbildi nesniedz.
Skaistākais balkons
Vairākas citas Latvijas pilsētas, Daugavpils, Cēsis, arī Ogre, lai pilsētas māju ainavu padarītu pievilcīgāku, reizi gadā rīko sacensības par skaistākajiem balkoniem un lodžijām.
Tiesa, piemēram, Ogrē idejas autore Līvija Strūve atzīst, ka konkursā galvenokārt piedaloties vienu un to pašu dzīvokļu īpašnieki, kas nozīmē, ka ar šādu akciju daudzus cilvēkus neaizraut.
Iedzīvotāju pasivitāte, risinājumu un vienotas rīcības trūkums liecina, ka pie sarunu galda par problēmas risināšanu un iedzīvotāju atbildības veicināšanu dzīvokļu apsaimniekošanas jautājumos būs jāsēžas gan arhitektiem, gan būvniekiem, gan namu apsaimniekotājiem, taču, kā norāda arhitekti, arī pašiem iedzīvotājiem pret savu apkārtējo vidi jāizturas atbildīgāk.