Šeit cilvēki nopietni domā par dabu. Veļu mazgā aukstā ūdenī, atkritumus šķiro četros maisos un drēbes bieži vien iegādājas lietoto apģērbu veikalos. Tas ir īpašs dzīvesveids, un šie ir tikai daži priekšnoteikumi tā īstenošanai. Piemēram, kādēļ gan neiegādāties jaunas drēbes, ja rocība to atļauj ar uzviju? Jo tā būtu nodevība pret nabaga mazgadīgajām sviedros un asarās izmirkušajām filipīniešu un ķīniešu šuvējām un vēl lietojamu resursu iznīcināšana. Visam ir jādod iespēja atjaunoties un izdzīvot pagarinātu mūžu, pat pavisam vienkāršam džemperim.
Daudziem šeit ir mazdārziņi. Ja nekas lielāks, tad vismaz sava dillīte, pētersīlis un baziliks un lepnums, ka tas viss paša rokām izaudzēts. Liels uzsvars tiek likts uz būšanu lokālam. Atbalstīt vietējos pasākumus. Iegādāties pārtiku no vietējo lauksaimnieku tirdziņiem un nekādā gadījumā neēst svešos ābolus, jo Annapolises ieleja ir ābolu paradīze. Lielveikaliem, saprotams, šajā jautājumā ir citi ieskati, un brīnišķīgie Jaunskotijas āboli cīnās par savu vietu blakus iebraucējiem - amerikāņu āboliem.
Lai visiem viss būtu labi, gandrīz katrā uzņēmumā vai publiskā iestādē pie ieejas durvīm atrodama izkārtne ar frāzi: «Smaržu brīva zona». Tad nu ardievu visi eiropeiskie ieradumi ar iziešanu tautās, uzliekot akcentu ar parfīmu. Mašīnas un māju durvis gandrīz neviens šeit neslēdz, vienkārši nav tāda paraduma. Tieši tāpat kā nav paraduma rakņāties pa svešu mantām. Bet, ja kaimiņi mazliet par skaļu klausās mūziku, tad minūti pēc 11 vakarā bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem var uzgriezt vietējās policijas iecirkņa numuru, un šie viens divi būs klāt, lai civilizēti atgādinātu par publisko mieru.
Ko tur liegties, bieži vien man liekas, ka tolerance šeit sasniegusi tādus apmērus, ka tā jau ir apgrūtinoša un aizliedz cilvēkam būt brīvam pašam par sevi. Tu esi spiests domāt par citiem, lai gan tajā pašā laikā dzīvo izteikti individualizētā vidē. Šo kopību un saišu saitēm sieto izpratni par dzīvošanu sabiedriski vislabāk ilustrē reģionālās policijas iknedēļas pārskata ieraksts: «Piektdienas rītā policija saņēma zvanu no kādas sievietes, kas ziņoja par incidentu X lielveikalā. Tur, stāvot rindā pie kases, viņa pamanīja kādu pircēju ar dziļu, asiņojošu brūci kaklā. Nekavējoties policija un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ieradās izsaukuma vietā, lai konstatētu, ka pircēja vienkārši valkājusi sarkanu šalli.»
Ko vēl vairāk? Varu droši uzelpot. Nav šeit maniakālu rīkļurāvēju, un nozaudētos maciņus cilvēki parasti atrod tur, kur atstājuši. Naktīs mierīgi var gulēt pie atvērtiem logiem, pamostoties, iecirst zobus sarkanā Kortlanda ābolā un teikt sev: «Dzīve ir laba.»