Skandāls ir noticis. Bet kāpēc?
O.K., pieļauju, ka šādi iedzelteni paziņojumi uzreiz pēc Alvja Hermaņa skatuvei transformētā Dž. Londona romāna Senču asiņu balss (Ruf der Wildnis) pirmizrādes nāk par labu jaunajam teātra intendantam - Eiropā labi pazīstamajam nīderlandiešu režisoram Johanam Simonsam, kura iecelšana «vācu teātra kultūras leģendas» Muenchner Kammerspiele vadītāja amatā jau pats par sevi ir izaicinošs un jau otrs nesenais skandāls, ņemot vērā Bavārijas galvaspilsētas Minhenes konservatīvās publikas adaptācijas grūtības - alu mīlošajiem sīkpilsoniskajiem minheniešiem nemaz nebija viegli samierināties ar faktu, ka Minhenes iecienītākās futbola komandas jaunais treneris arī nāk no Nīderlandes! Un tagad pilsētas galvenajā dramatiskajā teātrī plosīsies šis Ģentes, Amsterdamas, Parīzes Opera Bastille publikas tracinātājs, crossover žanru un plastisko skatuvisko izrīcību fans Simonss, kurš jau kladzina, ka tradicionālās lugas teātrī viņu interesē vismazāk! Publikas baiļpilnās cerības jaunais MK stratēģis nav pievīlis - pēc Hermaņa izrādes premjeras 8. oktobrī teātrī jutos kā puča laikā. Vai - kā operā, kur puse zāles ekstātiski auro «bravo!» un ceļas stāvovācijām, kamēr otra puse tikpat braši dūc - bū-ū-ū. Skandāls ir noticis, man tikai mulsina - kāpēc?
Vai tāpēc, ka, paveroties zaļsarkanās teātra lielās zāles skaistajam priekškaram, uz slīpās scēnas plaknes puslokā izvietotajos sešos dīvānos (ak, šis «civilizācijas šūpulis», kurā, pēc statistikas, modernais cilvēks pavadot teju pusi dzīves) sēž un publikā skumji noraugās seši galvenie izrādes personāži Terēze, Tobijs, Karlota, Džesijs, Princis Poldijs, Zorella, kas ir lieliski, izteiksmīgi un paklausīgi aktieri, taču nemaz nav cilvēki, - tie ir dažādu sugu suņi. (Vācijas kritikas snobi, vēlēdamies «paspīdēt» ar dzēlīgu ironiju, pārmeta režisoram, ka, neraugoties uz izrādes zvaigžņu ansambli, nujā, laikam jau vietējie aktieri nav tik perfekti kā Hermaņa dzimtajā Jaunajā Rīgas teātrī, tāpēc režisors sācis animālisma periodu. Tikai vācu recenzenti nezina, ka dzīvnieki vienmēr bijuši Hermaņa «teatrālās intereses» objekti: baloži, ponijzirdziņš, iguāna, ēzelītis, tagad - suņi, cerams, būs arī ziloņi…) Toties šī suņu mizanscēna uzreiz apbur tos, kuri pieņem izrādes spēles noteikumus - Džeka Londona darba tēmas ar variācijām, kurās no romāna teksta un situācijas palikuši vien ragi un nagi, toties nav zudis tā mežonīgais gars.
«Civilizācijas mežoņi»
Pie sešiem suņiem, skanot Patrika Vilsona lipīgi smeldzīgajai The Great Escape melodijai, iznāk saimnieki - seši aktieri (divas sievietes, četri vīrieši), kuriem turpmākajā stundā 45 minūtēs būs ne tikai jāilustrē tēze «saimnieks līdzīgs savam sunim», bet pašiem jākļūst par dzīvniekiem, par «civilizācijas mežoņiem», kuri izrādās daudz, daudz pretīgāki par saviem četrkāju mīluļiem. Jā, skanēs banāli - izrādē, kas veidota vācu teātrī neierastajā kolektīvās daiļrades procesā, atkal skan n-padsmit stāsti par cilvēkiem un suņiem. Par to, kādi zvēri un lopi spēj slēpties aiz labklājībā vai, gluži otrādi, «mežonīgā kapitālisma» sociālajās frustrācijās slīkstošu cilvēku maskām. Savu antiburžuāzisko patosu, skaidrs, nedz Hermanis, nedz aktieri neslēpj - un zālē sēdēt daudziem pārtikušajiem «izklaides kultūras» narkomāniem nav komfortabli (kaut arī var diskutēt, cik vispār sadomazohistisks ir šāds enerģijas apmaiņas process starp teātri un patērētāju, kurā pēdējais maksā, lai viņu apvemj un pazemo).
Vislielākās apbrīnas vērti, šaubu nav, ir divi Simonsa uzaicinātie jaunpienācēji nīderlandieši Benijs Klāsens un Kristofs van Bovens, kuri, aizmirstot par savu ķermeni, demonstrē absolūtu psihofizisko brīvību būtībā visatbaidošākajos un arī visaizkustinošākajos tēlos. Klāsens kā neiedomājami resnais kverplis suņcilvēks Ēriks/Baks, kuru - kā jau vecu un slimu - atliek nospārdīt un norakt, to arī pieci Klāsena kolēģi (suņi? cilvēki?) ar azartu nodara - tā, ka mati ceļas stāvus. Hermanis kārtējo reizi pēc ģeniālā Kaspara Hauzera JRT pierāda, cik teicami prot manipulēt ar t. s. fiziskā un brutālā teātra elementiem. Otra «pērle», kuru bez izņēmuma apbrīno skatītāji un kritiķi, ir jaunais aktieris Kristofs van Bovens atbaidošās pensionāres, trulās mietpilsones Francīnes lomā (daļa skatītāju dodas mājās, nesapratuši, ka izrādē jauns vīrietis spēlējis vecu sievieti). Francīne, kura pensijas priekus bauda sekstūrismā Taizemē, ir šīs izrādes suņa nagla, īsts strutu perēklis, kas aiz klusi klīrīgas pelītes paskata slēpj naidu un riebumu pret visu pārējo cilvēci, kas vairs nav viņa pati. Bet ir aina, kurā šis naids izlaužas…
Draudīgā pļēgurbavārieša izloksnē
Hermaņa režisora aprēķins, uzticot galvenos, kolorītākos tēlus radīt jaunajiem, bijis viltīgi gudrs, veicinot aktierisko konkurenci - izrādē krāšņi uzzied vecākās paaudzes «prīmas un prīmusi» - izcilas, kaut apjomā ne tik lielas lomas notēlo arī Anete Paulmane (pērnsezon - labākā aktrise vācvalodīgajos teātros) un Tomass Šmauzers, kura stāsts par policistu emigrantu Draganu un viņa dienesta suni Ali, kurš apēdis cilvēku, kaut kādu tur bomzi («Es uzšķērdīšu to tavu kranci, tu nolāpītais kruķi, tu fašistu kruķi!» viņš kliedz - un kliedz tādā agresīvā un ļoti draudīgā pļēgurbavārieša izloksnē. Man vispār nepatīk klausīties bavāriski, un pielējušies bavārieši man vienmēr bijusi problēma. Kad biju pusaudzis, tāds piedzēries bavārietis mani uzreiz padarīja agresīvu, es līdz šodienai īsti nezinu, kāpēc. Es tātad kliedzu: «Izturieties mierīgi, vai arī es sūtīšu suni!» Viņš turpina kliegt un met uz mums ar tukšām alus pudelēm), uzdzen šausmu tirpas. Kaut arī pats zarnu izlaišanas skats teātra līdzekļiem atrisināts izsmalcināti un asprātīgi - ar sunīšu ampelēšanās ainā no dīvāniem iepriekš noplēstajiem polsterējumiem, kurus aktieris izvelk no zilā treniņtērpa vēderdaļas. Scenogrāfa Rūdolfa Bekiča šķietami primitīvā dekorācija (dīvāni kā lego klucīši, kas var kalpot gan kā ērts patvērums, gan kļūt par agresijas priekšmetiem, pret kuriem zobus atņirdz vai pačurā, vai «aplecinās» suņi, gan vēl kas cits) un Monikas Pormales sociāltipizētie apģērbi palīdz veidot izteiksmīgu midlle class bezcerīgo ikdienas rituālu vidi, kuras dehumanizētie standarti izraisa riebumu. Pat zelts (romānā to atrod brīdī, kad tas vairs nav nepieciešams) kā materiālā cilvēka mierinājums izrādē ieguvis bezvērtīgas atrakcijas nozīmi. Kopumā jāsecina, ka Hermanis, līdzīgi talantīgajai krievu kinoscenāristei Renātai Ļitvinovai, «cilvēcei ielicis vienīgo pelnīto atzīmi - nulli», un - par laimi - jāatzīst, ka dikti liela patērētājsabiedrības apetīte pēc «vīna un izpriecām» Hitlera iemīļotajā teātrī šoreiz netiek popularizēta - ja dzīvojam sliktāk par suņiem, nekontrolējot savus «iekšējos mežoņus». Tikai jautājums - līdz kurai robežai modernais cilvēks savā lopiskumā dosies - paliek neatbildēts, jo atbilde laikam nav meklējama uz teātra skatuves.
Autors pateicas airBaltic un Andrai Neiburgai par palīdzību publikācijas sagatavošanā.