Tā īsti šobrīd novērtēt ir grūti, ko mūsu karavīri ieguvuši no šīm misijām, jo tas nav matemātiski izvērtējams un izkalkulējams. Pirmais ieguvums ir pašu vienību pieredze. Vienības, kas dodas uz starptautiskajām operācijām, Militārā policija, 1., 2. kājnieku bataljons, nedaudz zemessardze, speciālo uzdevumu vienība, tur pārbauda savu uzbūvi un struktūru, ekipējumu, taktisko sagatavotību. Arī taktiskie risinājumi tiek uzlaboti - to it īpaši ievēro kājnieku bataljoni. Pieredze ietekmē mūsu reglamentus, kaujas reglamentu, arī valsts aizsardzības plānu un valsts operatīvo aizsardzības plānu. Tas ir šis strukturālais bloks, bet svarīgākais, manuprāt, ir karavīra - individuālais - karavīra, instruktora, virsnieka bloks. Jo šie karavīri, instruktori, virsnieki turpina dienēt visos līmeņos, visos štābos, un tā ir unikālā pieredze, kuru instruktori un virsnieki, it īpaši tie, kas atbild par karavīriem, ir ieguvuši. Profesionālo instruktoru korpusu mēs sākām veidot tikai 90. gadu beigās. Un šobrīd šie instruktori ir sasnieguši līmeni, ka viņi paši vada kaujas, pieņem lēmumus kaujas situācijās. Tas ir milzīgs ieguvums mūsu valstij. Nesen apmeklēju 1. un 2. kājnieku bataljonu. Aprunājos ar virsniekiem, instruktoriem, tur bija cilvēki jaunākajās instruktoru pakāpēs. Runājām, kādi būtu labākie mūsu bruņutehnikas modeļi un vienību struktūra. Cilvēki ar kaujas pieredzi deva padomus par to, kas mūsu armijā būtu visvairāk vajadzīgs. Mēs divus gadus štābos spriedām par bruņutehnikas iegādes nepieciešamību, bet vislabākās atbildes par bruņutehnikas tipiem vai to pielietojumu man līdz šim devuši tieši šie seržanti. Mani uztrauc, vai mēs mākam šo pieredzi izmantot.
Vai nav tā, ka Afganistānas pieredzi galvenokārt tomēr ir guvis tikai 1. un 2. kājnieku bataljons?
Mums jāskatās uz diviem virzieniem: pirmais ir klasiskie kājnieku uzdevumi. Viņu pieredze noteikti jāizmanto mūsu nākotnes iegādēm. Šī pieredze jānodod citām vienībām, piemēram, pretslēpņu taktika, arī dažādi aizsardzības paņēmieni, piemēram, pret improvizētajiem spridzekļiem. Katra misija beidzas ar kaut kādiem secinājumiem un izmaiņām ekipējumā, struktūrā vai taktikā. Tās ziņas izplatās un tiešā veidā ietekmē zemessardzes vienības, citas vienības, štāba bataljonu. Visiem trim zemessardzes novadu komandieriem ir starptautisko operāciju misiju pieredze gan Irākā, gan Afganistānā. Sešiem zemessardzes bataljonu komandieriem ir misijas pieredze. Nevar teikt, ka elites vienības ir tikai 1. un 2. kājnieku bataljons, ļoti nopietnu uzdevumu veic Militārā policija. Tas pats attiecas uz nesprāgušās munīcijas likvidēšanas vienību - 54. zemessardzes inženiertehnisko bataljonu, arī visiem pārējiem, kas nodarbojas ar nesprāgušās munīcijas iznīcināšanu šeit, Latvijā.
Tātad misiju pieredze tiek nodota citām vienībām - galvenokārt zemessardzei masveidā?
Šeit ir zināmi skaitliskie ierobežojumi - cik cilvēku ir pabijuši misijās, tik arī ir pabijuši. Es neteikšu, ka mums ir jānosūta vairāk cilvēku misijās, lai gūtu pieredzi. Beigu beigās misija ir starptautisks uzdevums, politisks un militārs uzdevums, kas uzticēts noteiktam mūsu armijas skaitliskajam sastāvam. Es kā komandieris noteikti nesūtītu misijās, bīstamos uzdevumos, kuros ir apdraudēta cilvēku dzīvība, tikai lai stiprinātu mūsu pašaizsardzības spējas. Tas noteikti nav primārais uzdevums. Ir labāk jāizmanto gūtās atziņas, lai efektīvāk izmantotu karavīru pieredzi, lai nebūtu birokrātisku šķēršļu, lai visas iegādes, apgādes, loģistikas sistēmas strauji reaģētu uz visām vajadzībām, lai izstrādātu pietiekami ātras valstiskās piegādes procedūras.
Cik būtiski notikumi norisinās Afganistānā pašreiz?
Vēlēšanas - jāskatās, kādus lēmumus afgāņu tauta pieņems un kāds rezultāts būs šajās vēlēšanās. Pašu afgāņu spējas vadīt savu valsti un pārņemt visas funkcijas, kas garantē šīs valsts pastāvēšanu, būs galvenais priekšnoteikums mūsu aiziešanai. Diezgan liela afgāņu daļa ir svārstīga, var atbalstīt mērenos talibus, var atbalstīt valdību - šī izšķiršanās var notikt tuvākā pusgada laikā.
Vai nav tā, ka joprojām nav skaidrs, kādu uzdevumu veikšanai tiek gatavota zemessardze?
Es uzskatu, ka jautājums par zemessardzes lomu nav pietiekami izdiskutēts. Šobrīd kā komandieris esmu šo jautājumu aktualizējis un to arī turpināšu darīt - skatīties uz šo organizāciju mūsu valsts aizsardzības plānu kontekstā, tāpat arī vērtēšu zemessardzi kā plašāku fenomenu. Zemessardze ir pats svarīgākais indikators, ka ir pilsoņi, kas vēlas šo valsti aizsargāt, kuri vēl redz šīs valstiskās vērtības, ir gatavi ziedot brīvo laiku, lai piedalītos plānveidīgā, apzinātā valsts aizsardzības nostiprināšanā. Brīdī, kad nebūs neviena zemessarga, valstiskums tiks apdraudēts. Zemessardzē pāri par 10% ir augstākā izglītība, 244 no septiņiem tūkstošiem zemessargu ir vietējie deputāti. Tā ir sociāli un politiski aktīva sabiedrības daļa. Otrais punkts - militārais. Es domāju, no pretnostatīšanas - pilnā laika karavīri un zemessargi - rodas konfrontācijas sajūta, tāds kā sacensības vai neizpratnes gars. Tā ir pilnīgi aplama pieeja. Es nekad nemēģināšu izvirzīt zemessardzei tādus uzdevumus, kādi ir izvirzīti speciālo uzdevumu vienībai - 1. un 2. kājnieku bataljonam. Nemēģināsim šīs vienības attīstīt līdz profesionālajam līmenim, nav nedz nepieciešamības, nedz iespēju, bet nevar apgalvot, ka zemessargi nav kaujas spējīgi. Drīzāk jājautā, vai ir pietiekami darīts, lai viņus nostiprinātu. Zemessardzei divdesmit gadu laikā joprojām nav izveidota jaunāko komandieru apmācības sistēma. Instruktoru skola Cēsīs vai virsnieku izglītība akadēmijā, kas būtu vieta ārrindas zemessargu nodaļu komandieru, vadu komandieru sagatavošanai - tur tas nav iespējams. Viņi nevar apgūt pilno kursu, vienkārši fiziski to nespēj izdarīt, jo šiem cilvēkiem ir jāstrādā un mēs arī nespētu par to samaksāt. Viņiem nav tālmācības vai neklātienes, vai kādu citu saīsināto kursu. Zemessardze risina šīs problēmas, tai ir iekšējās mācības - bataljona līmeņa, novada līmeņa, arī visas zemessardzes līmeņa kursi. Taču tas nav pareizi, jo mūsu valsts bruņoto spēku rīcībā ir nopietnas mācību iestādes, ir instruktori ar kaujas vai misiju pieredzi. Tad kāpēc mēs pat bez lieliem līdzekļiem, piešķirot trīs četras papildu štata vietas, neieviešam šādus kursus? Tas gan nenozīmē, ka ņemšu nost līdzekļus un pārdalīšu par labu zemessardzei.
Zemessardzes uzturēšana nav pašmērķis. Patiesība ir vienkārša - zemessardzei nav alternatīvas. Ar pieciem tūkstošiem profesionāļu, no kuriem liels skaits ir plānotāju, štāba darbinieku, mēs valsti nespēsim aizstāvēt, un es kā komandieris nevaru atļauties riskēt un paļauties vienīgi uz NATO 5. paragrāfu. Tas nebūtu militāri pareizi, jo arī NATO mēs esam maza, bet pašaizsardzībā stipra valsts un esam garants arī NATO. Līdz ar to stiprinām arī NATO pašaizsardzību vai NATO teritorijas neaizskaramību. Situācijas var būt dažādas - NATO spēkiem var būt vajadzīgs zināms dienu skaits, lai tie izvērstos, pieņemtu politiskos lēmumus nākt palīgā, tā ir valsts atbildība šajā īsajā periodā garantēt savu drošību. Tā ir vienkārša patiesība un katrai vienībai - vai gaisa spēkiem, vai zemessardzei - ir sava vieta šajā uzdevumā.
Kā esat paredzējis panākt ciešāku zemessardzes un armijas integrāciju?
Zemessardze ir daļa no nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Nav tāda sadalījuma: zemessardze un pārējie. Tā ir tā plaisa, kuru es centīšos pēc iespējas aizlīdzināt, lai ir tikai viena izpratne: ka tikai kopā mēs esam spēks, mums ir tikai viens mērķis, uzdevums - aizsargāt šo valsti, un es kā komandieris nevaru iedomāties, ka krīzes vai kādās citās situācijās būs kaut kādas divas komandķēdes, divas komandstruktūras, kas viena otru dublētu.
Mani gan uztrauc rezerves. Rezervju jeb mūsu atvaļināto kareivju, instruktoru jautājums. Šobrīd jau ir pāri par tūkstoti karavīru un virsnieku ar misiju pieredzi, kas ir atvaļinājušies. Un, ja vien viņi brīvprātīgi neiestājas zemessardzē, tad aizsardzībai ir zuduši. Vajag saprast, kā viņus piesaistīt zemessardzei. Tad profesionalizēsim zemessardzi, kas atrodas visā Latvijas teritorijā.