Tā arī tagad, kad gaisā virmo idejas par «nacionālā pasūtījuma» nepieciešamību kultūrā. Nevajag mānīt sevi un sabiedrību ar šo absurdo terminu - vārdkopa «nacionālais pasūtījums» ir birokrātisks fantoms tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tāds nav iespējams. Nācija nevar pasūtīt kultūras darbiniekam (vienkāršības dēļ sauksim to par mākslinieku), lai kādā sfērā - mūzikā, vizuālajās mākslās, teātrī, kino, literatūrā, arhitektūrā utt. - tas darbotos, veikt kādu konkrētu darbību. Negrasāmies taču atgriezties Orvela pasaulē, kad Patiesības ministrija diktēja, kāda mūzika un grāmatas ir pareizas, vai pie Hitlera ģeniālā propagandas ministra Gebelsa idejām, kad valsts nosaka, cik procentu filmām jāsatur dzīvi apliecinošs nacionālsociālistisks patoss, - līdz pat smalkām regulām, kādu «pareizo» nacionalitāšu aktieriem ļauts tēlot galvenās, kādu - otrā plāna lomas, kuru tautību komponistiem - sacerēt pareizu kinomūziku. Sauksim lietas īstajos vārdos - globālā birokrātija vispār nepazīst tādu jēdzienu «nacionālais pasūtījums».
Toties pavisam cita un jau gadsimtiem - kopš Napoleona Bonaparta, Oto Bismarka un Leonīda Brežņeva laikiem - ir ideja par valsts pasūtījuma attiecināšanu arī uz kultūru. Napoleons Bonaparts jau XVIII gs. deviņdesmitajos Francijas Konstitūcijā ierakstīja Contrat administratif (administratīvā vienošanās), kurā paredzēja valsts līdzekļus «tautas izglītošanai un kultūras vajadzību apmierināšanai» (starp citu, nosakot Parīzes mērijai regulāri dalīt bezmaksas biļetes uz teātri Comedie Francaise).
Vācijā valsts un kultūras attiecības regulēja ￃﾖffentlich-rechtlicher Vertrag (valsts pasūtījums), un pat brīvā tirgus un demokrātijas citadelē ASV eksistē Government procurement (arī valsts pasūtījumu likums), kurā atvēlēta vesela nodaļa valsts un kultūras sektora attiecībām. Interesanti, ka nevienā no šiem valstu pasūtījumiem ne vārda nav minēts par kultūras produkta un/vai mākslas darba satura ietekmēšanu no pasūtītāja (valsts) puses!
Plašā nojēgumā valsts pasūtījums nozīmē konkrētās valsts pārvaldes institūciju nepieciešamību pēc (mākslinieki, neraucait snīpjus) - precēm, darbiem un pakalpojumiem, kas leģitimizētu konkrētās valsts funkcionēšanu un kas tiek veikti par valsts budžeta vai ārpusbudžeta līdzekļiem - tātad par nodokļu maksātāju naudu. Skolu remonts un muzeju, koncertzāļu celtniecība, valsts un pašvaldību subsidētu teātru, koncertorganizāciju, bibliotēku, muzeju, kinoteātru eksistence vai plaukstoša attīstība - tas viss ir valsts (ja gribat - nacionālais) pasūtījums.
Kultūras jomā šāds «valsts orgāns» ir Kultūras ministrija. Un Latvijā šī birokrātiskā iestāde būs tā, kas noteiks, kādas kultūras «preces, darbus un pakalpojumus» tā iepirks, lai nodrošinātu savas eksistences leģitimitāti. Jautājums tātad ir par formu, kādā tas notiks - vai tā atbildīs demokrātiskiem vai Patiesības ministrijas principiem. Ja neiespējamais termins «nacionālais pasūtījums» pēc visu kultūras procesos iesaistīto puses (Latvijā tas nozīmē - visu tās iedzīvotāju) klusās vienošanās nozīmē VAIRĀK NAUDAS KULTŪRAS DAUDZVEIDĪBAS KOPŠANAI LATVIJĀ, tad šāds «nacionālais pasūtījums» ir lielisks. Ja tas, citējot Gebelsu, nozīmēs - stimulēt nacionālpatriotiski pozitīvu mākslas darbu tapšanu, man žēl Latvijas ar visiem tās māksliniekiem.
Varbūt racionālāk Kultūras ministrijas funkcionāriem ir beigt pie katras sev pakļautās iestādes dēt «darba grupu» olas un plātīties ar svešjaunvārdiem (identitāte, radošās industrijas, radošums), lai beidzot piedāvātu kaut vienu foršu nacionālā/valsts pasūtījuma vērtu oriģinālu ideju (īpaši stulbiem uzsveru - nejaukt ar ideoloģiju). Ar «es jūs piespiedīšu mīlēt Raini, Ziedoni, Lāčplēsi, tēvzemi...» cauri vairs netikt. Arī valsts pasūtījumam ir jābūt modernam un, atvainojos, radošam.