Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, patlaban lielāko reģistrēto bezdarbnieku skaitu veido tieši ilgstošie bezdarbnieki - 56 432, kas ir 42,3% no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita. Diena jau rakstīja, ka Vārkavas novadā dzīvo Bogdanovu ģimene, kurai gadiem ilgi galvenie ienākumi ir valsts un pašvaldības pabalsti. Vārkavas novada Sociālās palīdzības dienesta sociālā darbiniece Ligita Matisāne ir pārliecināta, ka pabalsta saņēmējiem jāpievērš lielāka uzmanība: biežāk jāapmeklē mājās, stingrāk jākontrolē, kā viņi izlieto valsts un pašvaldības piešķirtos līdzekļus, vai pilda vienošanos par līdzdarbības pasākumiem. Jāmotivē strādāt un mainīt dzīvi, bet realitātē ne vienmēr bezdarbnieks izvēlas labāku - strādājoša cilvēka - dzīvi. Diemžēl līdz ar ekonomisko krīzi sociālie darbinieki bijuši spiesti pārsvarā kļūt par sociālās palīdzības sniedzējiem, kam ir ļoti mazs sakars ar sociālā darba būtību, tādējādi veicinot nabadzības kultūras attīstību laukos, atzīst Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Ieva Lāss. Dienas aptaujātie sociālie darbinieki atzīst, ka viņu uzdevums nav piedāvāt grūtdienim vakanci. Gluži otrādi, sociālā darbinieka misija ir motivēt bezdarbnieku domāt patstāvīgi un plānot savu nākotni, kā arī iemācīt risināt ikdienā neizbēgamās problēmas.
Trūkst profesionāļu
Pašvaldībai jāgādā, lai uz 1000 iedzīvotājiem būtu vismaz viens sociālā darba speciālists. Pēc Labklājības ministrijas datiem, 2010. gadā valstī bija 783 sociālie darbinieki. Tas nozīmē, ka sociālā darba speciālistu Latvijā 2010. gadā bija mazāk nekā puse no skaita, ko paredz normatīvie dokumenti. «Tādēļ sociālais darbinieks izpilda tikai 10 procentu no saviem pienākumiem, jo vienam darbiniekam ir pārāk daudz darba uzdevumu, problēmu skaidro I. Lāss. Viņa uzskata: lai darbinieks veiktu savu misiju, ir jāpārskata likumā noteiktā norma, ka uz 1000 iedzīvotājiem jābūt vienam sociālajam darbiniekam, turklāt sociālais darbinieks pamatīgāk jāapmāca strādāt ar ilgstošajiem bezdarbniekiem, tikai tad situācija mainīsies.
Labklājības ministre Ilze Viņķele spriež, ka sociālo dienestu nozīme līdz galam vēl nav apzināta. «Pagastos vajag izglītotus sociālos darbiniekus, nevis deputātu savilktus radiniekus,» atzīst ministre. Viņa skaidro, ka ar vienādiem nosacījumiem ir vērojamas atšķirības starp reģioniem - tur, kur ir profesionālāki sociālie darbinieki, situācija grūtdieņiem ir cerīgāka. Viņasprāt, labs piemērs ir Cēsis, Saldus, Preiļi, kur sociālais darbinieks zina sava klienta problēmas un viņa paradumus, un, «pastāvot vienādai pabalstu sistēmai visā valstī, galvenās atšķirības ir darbinieka profesionalitātē». Ieva Lāss gan uzsver, ka situācija pašvaldībās esot atšķirīga. Lāss skaidro, ka lielajās pilsētās un novadu centros sociālo darbinieku pienākumi ir sadalīti, bet pagastos - labi, ja ir viens sociālais darbinieks, kura funkcijās ietilpst viss: organizēt sociālo palīdzību, strādāt ar sociālajiem gadījumiem. Viņa norāda, ka no viena sociālā darbinieka nevar prasīt lielas pozitīvas pārmaiņas, bet tādas iespējamas vienīgi situācijā, ja tiks palielināts sociālo darbinieku skaits. Tie ir jāizglīto strādāt tieši ar ilgstošajiem bezdarbniekiem.
Eksperti norāda, ka situācija uzlabotos, ja sociālajiem darbiniekiem palielinātu atalgojumu - būtu lielāka motivācija strādāt. Dažviet sociālais darbinieks strādā par minimālo algu, tas ir, par Ls 200, bet citviet par lielāku samaksu.
Izstrādā palīdzības plānu
Sociālais darbinieks nestrādā tikai ar pabalstu formēšanu, iebilst Cēsu Sociālā dienesta direktore Iveta Sietiņsone. Viņa atzīst, ka pirms vairākiem gadiem tā tiešām ir bijis, bet tagad pabalstu dalīšana izvirzījusies otrajā plānā. Viņa stāsta, ka ir cilvēki, kuri labprāt dzīvo tikai uz pabalstiem, bet ir tādi, kuri vēlas strādāt, bet viņiem nav darbvietu. Sietiņsone skaidro: ja iedzīvotājs vēršas pie sociālā darbinieka ar lūgumu piešķirt pabalstu, tad tiek rūpīgi izvērtēts, kāpēc viņam tas nepieciešams. Kāpēc cilvēkam nav darba? Kas tajā vainojams - alkohols, izglītības trūkums vai nevēlēšanās strādāt. Cilvēkam, kurš lūdz palīdzību, vispirms tiek sastādīts individuālais rehabilitācijas plāns, kurš nosaka, kas darbiniekam jāizpilda, lai viņš saņemtu garantēto pabalstu 40 latu apmērā. To lūdzējs saņem tikai tad, kad izpilda individuāli sastādītā plāna nosacījumus - tajā ietilpst arī 12 stundu darbs nedēļā, ko Eiropas Savienības eksperti iepriekš aizlieguši, jo uzskata par piespiedu darbu. Tas tiek atļauts, un sociālie darbinieki atzīst, ka tieši šis «piespiedu darbs» ir vienīgais instruments, kas cilvēku motivē izrauties no depresijas, nezaudēt komunikācijas un sociālās spējas. Sietiņsone stāsta, ka tādējādi cilvēks tik piespiests no rīta celties, strādāt, citādi nesaņem pabalstu. Turklāt tiek mazināta depresija šo grūtdieņu vidū.
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone norāda, ka sociālie darbinieki ir nepieciešami un viņu darba rezultātus sabiedrība izjūt. Menģelsone uzskata, ka jāatsakās no sociālajām iemaksām neatbilstošiem, regresīviem pabalstiem. Un to, kuram dot pabalstu, kuram ne, var identificēt tikai sociālais darbinieks.