Manuprāt, Latvijā pensionāri sen jau nav tādi, kuri, dzīves un gadskaitļa nospiesti, nīgri tup mājās. Viņi ir sabiedriski aktīvi un pelnījuši, lai 1. oktobrī svinētu Starptautisko senioru, ne veco ļaužu dienu. Senioru diena - tas vismaz skan lepni!
Bet «vecie ļaudis» asociējas ar vecenīti, kura balstās uz kūjiņas. Ha! Arī man, protams, var pienākt gadi, kad nāksies ar kūjiņu iet. Bet, šķiet, arī tad lēkšu, kaut uz vienas kājas. Sveiciens visiem 1. oktobrī - visiem tiem senioriem, kuri sirdī jauni, stalti un dzīves rūpju nesaliekti!
Māra no Engures
Dienas žurnālisti Latvijas senioriem
Šogad 3. septembrī braucu parastā, pārpildītā Rīgas autobusā. Tā bija pirmā šī mācību gada skolas diena, un autobusā netrūka skolas vecuma bērnu ar tradicionālajiem raibo rudens puķu pušķiem rokās. Pieturā pie Āgenskalna tirgus kā parasti sakāpa daudz seniora vecuma braucēju, un kāda maza sākumskolas vecuma meitene piecēlās no sēdekļa pie autobusa loga un ļāva apsēsties sirmai dāmai. Tas vien jau bija jauki, bet vēl jaukāk skanēja ne tikai seniores pateiktais «paldies», bet arī viņas sacītais: «Dod, bērniņ, es paturēšu tavas puķītes, lai nesaburzās.» Pasmaidīja mazā skolniece, pasmaidīja vismaz septiņas reizes par viņu vecākā pensionāre, un visiem klātesošajiem kļuva skaidrs, ka, lūk, šī patiešām ir izdaudzinātā paaudžu solidaritāte.
Ikvienam senioram novēlu, lai līdzās būtu bērni, pusaudži, vidēja vecuma cilvēki, kuri atbalsta, saprot un palīdz, savukārt lai paša sirdī būtu pietiekami daudz sirsnības un siltuma, kas ļautu novērtēt labestību un atbildēt laipnībai ar laipnību. Jo mums katram ir izvēle, būt priecīgam vai saīgušam, smaidīt vai dusmoties, raudāt vai uztvert notiekošo kā pieredzi.
Lai jūsu izvēle, cienījamie Senioru Dienas lasītāji, vienmēr būtu par labu pozitīvajam!
Magda Riekstiņa
Runājot par senioriem, kurus cienu, pirmie, kas nāk prātā, neapšaubāmi ir manis paša vecvecāki. Bet, ja tomēr domājam par profesionālo jomu, tad uzreiz atceros šogad mūžībā aizgājušo Valsts policijas ģenerāli Aloizu Blonski - kungu, kurš desmitiem gadu bija viens no cienītākajiem Latvijas likumsargiem.
Prātā viena no pēdējām reizēm, kad ar viņu runāju kā žurnālists, - pagājušā gada pavasarī, kad banku filiāles Rīgā citu pēc citas aplaupīja nezināmi laupītāji. Ģenerālis šādu rīcību skaidroja ar likumpārkāpēju zemo izglītības līmeni, teikdams, ka par laupītājiem kļūst tādi, kuriem «pat īsti vidusskolas izglītības nav», jo mūsdienās bankās daudz naudas uz vietas vairs neglabā. Viņa izteikums vēlāk izrādījās teju simtprocentīgi pareizs - kad policija laupītāju beidzot aizturēja, viņš izrādījās tikai 17 gadu vecs pusaudzis. Tādēļ novēlu visiem senioriem vienmēr saglabāt tikpat asu prātu un neizsīkstošu enerģiju!
Aigars Lazdiņš
Pagājušā nedēļā atvadījos no savas omammas, no kuras mantoju nevaldāmi sprogainus matus, un tālu, tālu laukos arī Mirdzas tanti, kurai patika daudz lasīt. Viņas nodzīvoja bagātu un garu mūžu, ar daudziem mazbērniem un mazmazbērniem. Kad dzimtā kāds zars nolūst, jauniem ir jāaug vietā. Jūsu sirmums un smaids ir mūsu, jauno un vienmēr steidzīgo, spēks un padoms. Piedodiet, ja ikdienas steigā mēs dažreiz par maz jūsos ieklausāmies. Neviens†cits neprot tā pastāstīt par Rīgas bruģa un veco tiltu vēsturi, par senajiem adījumu rakstiem un īstu pankūku receptēm kā jūs. Paldies par to!
Dace Skadiņa
Iespējams, pateikšu ko ļoti nepopulāru, bet man šķiet, ka viena no skaistākajām lietām, kas ar cilvēku var notikt, ir novecošana. Jā, tieši novecošana. Kad cilvēks ir nobriedis, uzkrājis zināšanas, pieredzi, iemācījies atšķirt labo no ļaunā, sācis saprast savu sūtību uz šīs pasaules. Ieguvis mieru. Nekad neesmu vēlējusies atgriezties savos astoņpadsmit, bet ar lielu prieku izbaudu katru gadu, kas man nāk klāt!
Katrs gads tikai bagātina cilvēku. Tāpēc es ar apbrīnu vēroju seniorus. Katrs sirmais mats, katra rieva pierē, katra grumbiņa ap acīm liecina par viņu bagātību! Latvija ir ļoti bagāta! Paldies jums, seniori, par to!
Zita Lazdāne
Manas mammas, kādreiz aktīvas amatierteātra dalībnieces, draugi, cik sevi atceros, ir bijuši arī mani draugi.
Mammai pērnruden nosvinējām 70 gadus, viņas (mūsu abu) draugiem ir vairāk - citam pat 80 un 86. Viņu ikdiena ir piepildīta - kam dārziņš jārušina, kam uz mežu ogās jāaizbrauc, mazbērni jāaprūpē vai jauna cepure jāuzada. Ak jā, vēl sporta pārraides TV un krustvārdu mīklu minēšana. Kad šovasar gribējām sapulcēties uz nelielu pasvinēšanu, viena no mammas draudzenēm noskaitīja - tuvākajā sestdienā viņai senioru dziesmu ansambļu tikšanās Liepājā, nākamajā sestdienā - atkal uz citu vietu jābrauc. Nav laika sēdēt rokas klēpī saliekot.
Tādēļ arī mans vēlējums senioriem - lai jums allaž ir «darba plāns» un laika visu izdarīt mazliet par maz. Jo tad arī nākamajā un aiznākamajā dienā būs ko darīt un - ja tu dari, tātad dzīvo!
Vikija Valdmane- Rozenberga