Vai arī hrestomātisko ainu «iz baltu folkloras», kur redzams vectēvs, atvilkts ragaviņās uz mežu (ar salā apsaldētām pēdām). Jau «konvertējamāka» šķiet glezna, kur bars svēto izstumj ezermalā iestigušu žiguli un milicis viņiem salutē. Martīns Gaubs atbild, mulsi un labsirdīgi iesmiedamies: «Dažreiz es atrodu cilvēkus, kas tās vēlas pirkt. Taču gandrīz nekad tie nav bagāti cilvēki. Mani pasniedzēji, kādi kultūras cilvēki, bet ne kolekcionāri. Bagātāki cilvēki varbūt vēlas redzēt kaut ko jaukāku...» To gan var apstrīdēt, domājot par dārgāko mūsdienu mākslinieku - Deimienu Hērstu.
Klasiskā izpratnē M. Gauba gleznas nevar nosaukt par skaistām, cik nu vispār aktuāls šis jautājums ir mūsdienu mākslā. Taču tā ir sirsnīga, godīga un dzīvi apliecinoša māksla, ikdienas ainas, kas ar formu un tēliem (piemēram, svētajiem) atgādina par savu izcelsmi katoliskajā Lietuvā - un tās nešķiet pašmērķīgi un pretenciozi šokējošas kā tik daudz kas no mūsdienu mākslas (tostarp Hērsts). «Mani interesē cilvēku psiholoģija un jūtas,» lauzītā angļu valodā paskaidro M. Gaubs. «Es nedomāju, ka es rādu ko nejauku. Es domāju, ka tās ir tikai situācijas, kas tēlus dara agresīvus. Tāpat arī resnie cilvēki var būt daudz jaukāki nekā daudzi slaidi cilvēki.» Daudzas ainas ir dabā - kā, piemēram, divas kailas būtnes brūnos toņos krāsotā mežā vai (kails) svētais, kas urbj caurumu bērzā, lai tecinātu sulu. «Daba un cilvēki man ir ļoti svarīgi,» paskaidro mākslinieks. «Cilvēki un daba ir viens un tas pats - arī dabai ir raksturs, dažkārt tā ir dusmīga, dažkārt laipna.» Savukārt svētie ir katoliskās vides mantojums. «Mūsu reģionu sauc par Marijas zemi un cilvēki reizēm sakās redzējuši Mariju. Es uzskatu, ka mums apkārt ir daudzi svētie, bet mēs viņus neredzam, jo viņi dzīvo normālu dzīvi.»
Neraugoties uz savu darbu humānismu, Lietuvā M. Gaubs reizēm saskaras ar cenzūru. «Gadās, ka galerijā man pasaka, ka, lūk, nerādīs šo un to. Varbūt tāpēc, ka tā ir ļoti katoliska zeme,» min mākslinieks. «Reiz galerijā Šauļos kāda sieviete sāka sist manus darbus ar somiņu. Cilvēki domāja, ka tā ir performance, bet man šķiet, ka tas bija pa īstam.» Martīns Gaubs ir studējis dizainu, populārs kļuvis ar gleznām, taču vislabāk viņam izdodas skulptūras. Tie ir gan darbi bronzā (piemēram, tukls pāris fiziskas tuvības brīdī, viens otru filmējot ar videokameru), gan griezumi kokā rūpīgā, naivā, tradicionālā stilā kā, piemēram, meitenīte ar krekliņu, kuram uzrakstīts Pussy. «Mans tēvs ir tautas mākslinieks un augot es vēroju, kā viņš strādā ar koku,» paskaidro M.Gaubs. «Ja es, piemēram, mēģinātu veidot kaut ko indiešu stilistikā, tie būtu meli, jo iekšēji es neesmu indietis, es varētu paņemt tikai tā stila fasādi. Manuprāt ir svarīgi paturēt prātā savu izcelsmi.#