O. Kroders Valmieras Drāmas teātrī faktiski iestudējis izrādi Elizabete I. To, protams, nosaka arī luga, jo centrā jau nav apcietinātās Stjuartes mērogā mazās izvēles, bet gan Elizabetes dilemma - cirst sāncensei galvu vai ne. Likmē ir vairāk nekā tikai tronis - arī miers, valsts, dzīvība. Un sākas spēle Mārtiņa Vilkārša veidotajā telpā - arēnā, šaha laukumā. Spēlē abas karalienes - karaļi; lietojot šaha metaforas, sargājamākās un ievainojamākās, arī spēcīgākās figūras. Scenogrāfija dod iestudējumam idejisku atslēgu, vienlaikus fiziski sasaistot skatītāju ar telpu. Laukumu, kurā iesprostoti tēli, skatītāji kā dzīva siena ietver no trim pusēm. Ceturtajā ir izeja - uz nāvi vai dzīvi spēles gūstā. Tikai divi ceļi, pa vienam katrai varonei.
O. Kroders par galveno varoni virza ne vienu, bet abas karalienes, uzsverot - katra savu reizi kļūst par harpiju. Tomēr atšķirības ir, un tās psiholoģiski smalkajā izrādē netieši izvirza priekšplānā Elīnas Vānes varoni. Paradokss - viņa no abām karalienēm ir trauslākā. Annas Heinrihsones kostīmi ir kostīmi ne tikai aktrisēm, bet arī varonēm. Nav vajadzīga liela izdoma, lai Stjuarti ietērptu mežģīnēs, bet Elizabeti - biksēs. Tā ir klišeja. Bet tas ir arī tēls, ko varones pašas rada, mēģinot izskatīties pēc kā tāda, kas viņas nav. E. Vānes Elizabete ir aktiermākslas brīnums - tādu pretrunu organisks savienojums, ka no tēla nav iespējams atrauties ne mirkli, baidoties palaist garām mazāko grimasi. Viņas Elizabete ir spēcīga, pašapzinīga valdniece un puiciska, aiz kautrības pat pavulgāra sieviete. E. Vāne varonē netaupa groteskus triepienus, bet sabalansē tos ar siltu harismu, radot tēlu, kas ir vairāk sieviete, ne karaliene. Viņas Elizabete tiešām negrib nogalināt, bet grib, kā izlaužas varonei, «lai būtu miers». Ko lai dara, ka tam nepieciešams karš?
I. Puķes Stjuarte savukārt ir vairāk karaliene, ne sieviete. Viņa cirstu bez apdomāšanās. Aktrise fantastiski nospēlē, kā, satiekoties ar Elizabeti, krīt Marijas eņģeļa maska. Kaut atsevišķās vietās izrādē jūtams, ka I. Puķe ne līdz galam atbrīvojusies no tieksmes varoni idealizēt, Stjuartes spēlei aktrise liek sekot ar neatslābstošu interesi. Lieliskajām aktrisēm piespēlē ansamblis, kurā iemirdzas pa spilgtam akcentam. O. Kroders nav spējis izvairīties no lugas izliktajiem slazdiem - izrādē ir virkne varoņu, kas nepieciešami F. Šillera lugas fabulas virzīšanai, bet ne O. Krodera stāstam. Kārļa Neimaņa Deivisons, Jura Laviņa Polets, Riharda Rudāka Melvils, Ligitas Dēvicas Hanna, Skaidrītes Putniņas Korla, Regīnas Devītes galma dāma izrādē faktiski veic dzīvo tapešu funkciju. Reljefu raksturu sižetu balstošo tēlu vidū izdevies izveidot Agrim Māsēnam (Talbots) un Krišjānim Salmiņam (Čečils).
Bet izrādes centrā - Ivo Martinsons (Lesters) un Aigars Apinis (Mortimers). O. Krodera koncepcijā šī ir luga četriem aktieriem, kaut Stjuartes vīrieši spēlē krietni sīkākas spēles nekā sievietes. Trūkst mēroga, spēka, mugurkaula. Režisora aso komentāru par dzimumu attiecībām aktieri iemieso spoži. Pat fakts, ka no A. Apiņa Mortimera vardarbīgas tieksmes ar nāves draudiem nebūs iespējams izdabūt (aina, kurā varonis uzbrūk Stjuartei, ir komiska - tik neapšaubāmi spēku samērs ir par sliktu Mortimeram), iekļaujas koncepcijā. A. Apiņa varonī nav iekšēju pretrunu, toties tēls ir organisks, filigrāni izstrādāts aktiera sasniegums. I. Martinsons savukārt savieno grotesku un psiholoģisku spēles manieri, liekot neatslābstoši sekot tam, kā viņa varonī zem maskas pavīd pa sejas fragmentam. Tikai tik daudz, lai Lesters mirklī apjaustu, ka aizmirsies, un seju atkal «savāktu» sfinksas grimasē. Aktieris skatītājam ļauj izbaudīt aizraujošas tēla medības, piepildot telpu ar varoņa klātbūtni pat tad, kad notikumu centrā ir citi.
Spēlei beidzoties, formāli Elizabete karaliene triumfē. Elizabete sieviete zaudējusi visās frontēs. Telpa transformējas, mēģinot varoni fiziski aprīt. Spēlei ir savi likumi - neviens neuzvar. Elizabete gan izkārpīsies līdz tronim, bet tikai lai ar šausmām ieraudzītu, ka nolaižas cits laukums, gatavs jaunai partijai. Viņa ir iemācījusies, ka laukumā esošie neuzvar, un, turpmāk no troņa bīdot figūras, it kā uzvarēs. Bet tā būs dārgi pirkta Pirra uzvara.