2010. gads ir nācis ar jaunām metodēm - ja reiz pozitīvo ziņu izplatīšana draud ar uzrēķiniem un visādām citādām nepatikšanām, no publiskās telpas ir jāizstumj potenciāli negatīvā informācija. Žurnālists Kārlis Streips jau brīdināts, ka pārlieku aizrautīga atsevišķu politisko spēku kritizēšana var beigties ar «noņemšanu no raidījuma vadīšanas». KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei aizliegts sniegt intervijas par tēmām, kas saistās ar viņas darbu KNAB.
Iespējams, šādu aizliegumu un ieteikumu intervijās runāt tikai par futbolu, hobijiem un citām pozitīvām (!) lietām varam traktēt kā Satversmes 100. panta pārkāpumu, tātad - antikonstitucionālu rīcību. Proti, Satversmes 100. pants taču skaidri nosaka: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.»
Īpaši satraucošs ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Dzintara Jaundžeikara komentārs, ka KNAB publicitāte neesot nepieciešama. Satraucošs tāpēc, ka neba nu politiķiem būtu jālemj, kuros brīžos KNAB ir vai nav nepieciešama publicitāte. Vēl jo interesantāks ir Dz. Jaundžeikara izteikums: «Vilnītis ir saņēmis norādījumus, viņš tos zina, un viņš tos pilda.» Saskaņā ar likumu, kas regulē KNAB darbu, birojs ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša iestāde. Premjera Valda Dombrovska (JL) rīkojumu pārtraukt iecerēto KNAB reorganizāciju N. Vilnītis uztvēra bez īpaša entuziasma.
Ja N. Vilnītis ir saņēmis norādījumus, kas aizliedz KNAB amatpersonām sniegt informāciju, kas saistās ar, piemēram, novērojumiem par priekšvēlēšanu aģitāciju, Latvenergo amatpersonu aizturēšanu, kukuļdošanas skandālu Jūrmalas domē, nudien var rasties jautājums, kāda jēga no KNAB priekšnieka, kurš pilda šādus absurdus norādījumus.