Pēterburgas foruma gadījumā ir līdzīgi: pasākums sarīkots grandiozs, ambīcijas iespaidīgas, nu tik birs no gaisa vietējo lielkapitālistu un oficiozu atbalsts un labvēlība un ārzemju investīcijas, bet… Šai oficiālajai izrādei blakus ir vismaz pāris ievērojamu spēka lauku, kuru dēļ Pēterburgas lielajai brēkai var būt visai maza vilna jeb jēga.
Viens no šiem laukiem ir Krievijas reālā izpildvara, tās birokrātijas armija, kas nebūt nav viens un tas pats, kas Kremlis. Prezidenta un premjera vara, protams, ir ļoti no svara, tomēr Dmitrija Medvedeva salīdzinoši fiksās idejas, par spīti viņa rīcībā esošajiem resursiem, var izčākstēt Krievijai tradicionālā iemesla dēļ: jo izpildvarai tas ir do feņi jeb pie vienas vietas. Lai jau lielais bajārs izrādās, bet mēs, pazemīgi un paklausīgi ar galvām mādami, turpināsim iesākto.
Otrs jūsmīgas novitātes nospiedošais faktors ir par krievu aparatčiku radošumu izvairīties no jebkā radoša ne mazāk slavenais tautas apātisms. Un kā nu ne, ja apmēram kopš Novgorodas pilsētvalsts pakļaušanas Maskavijai XVIII gadsimta vidū autoritārisms ir tai vienīgā pazīstamā pārvaldes forma. Tautai, kurai gadsimtiem pazīstamais komunikācijas veids ir dūre un pātaga, platjoslas internets ir tāda pat aktualitāte kā cūkai apelsīns. Kāda no šādām kosmētiskām ekstrām jēga, ja orveliskais Lielais Brālis tik un tā paliek savā vietā un modrību i negrasās zaudēt?
Vladimira Putina uzstādījums par vadāmo demokrātiju, apstākļu spiests, transformējies par Medvedeva plānveida kapitālismu. Kamēr Krievijas elite nodarbosies ar šādiem barokāliem iestudējumiem, nevis reālu sabiedrības demokratizēšanu, pasaules publikai atliek tikai aplaudēt par labu režiju un pēc izrādes doties mājās.