Neapšaubāmi, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs man ir mīļākais no visiem, jo esmu uzaugusi teju vai līdzās tam. Iepriekšējo reizi tur biju pavasarī, un esmu pārliecināta, ka tā šogad nav pēdējā reize. Arī Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs jāizstaigā vismaz reizi gadā.
Vienīgā bēda ir tā, ka Latvijas muzejos bieži vien ir kā smalkā veikalā - manīgs acu pāris visu laiku vēro. Un kāds nasks kāju pāris pa čīkstošo muzeja grīdu seko ik katrā telpā. Nu tā, ka jāsāk justies bez vainas vainīgai.
Tāpēc izmantoju iespēju apmeklēt muzejus ārzemēs. Visinteresantāk bija Minhenes Vācu muzejā (Deutsches Museum), kas tiek uzskatīts par pasaulē lielāko zinātnes un tehnoloģijas muzeju. Interesants šķita itin viss: sākot ar skaidrojumu, kā būvēt tiltus, un beidzot ar dažādiem ķīmijas eksperimentiem, kurus katrs var veikt pats. Un TV studija, kur iejusties diktora ādā, un lidmašīna, kurā iesēsties! Ja es skolas laikā būtu bijusi tādā muzejā kā Deutsches Museum, man droši vien būtu krietni labākas sekmes fizikā un ķīmijā. No šā muzeja gandrīz netikām ārā - ieradāmies ap pulksten 12, bet to jau četros pēcpusdienā ver ciet. Kad bijām vienā no augšējiem stāviem, sāka brīdināt par muzeja slēgšanu. Kamēr tajā lielajā labirintā atradām izeju, pagāja labs laiks. Bet mēs paspējām. Vietējos muzejos man visvairāk pietrūkst iespēja pataustīt eksponātus. Kā gan bērniem un arī pieaugušajiem lai rastos interese par kādu jomu, ja muzeja telpās jāuzvedas kā kapos?
Muzeju nakts gan man ne pārāk interesē. Pirms dažiem gadiem piedalījos, ar azartu izskrēju daudzus muzejus, bet ar to bija gana. Izjūtas no tās nakts? Burzma, spiešanās un iespēja tik vien kā fiksi izskriet cauri muzejam - atzīmēt, ka te ir būts, un viss. Varbūt jādodas uz muzejiem, kas tā patālāk no centra. Taču droši vien jau būs jāaiziet izošņāt, kā šovakar cilvēki staigās no muzeja uz muzeju, varbūt pat ar plāniņu gluži kā uz veikalu ejot, lai otrā pilsētas galā neattaptos, ka aizmirsts ieiet tajā vai citā muzejā.