Dienas 3. jūlija komentārs par dabaszinātņu bēdīgo statusu Latvijā izraisīja itin dzīvu diskusiju sociālajos tīklos, un, ņemot vērā domu apmaiņas lietišķumu, šķiet, nepieciešams izklāsta turpinājums. Atgādināšu tēmu: pretēji daudzkārt atkārtotajam par eksakto un dabas zinātņu nozīmīgumu informatīvā telpa (masu mediji, grāmatu tirgus utt.) Latvijā sniedz, maigi izsakoties, trūcīgu informatīvo lauku, toties naski producē pseidozinātniskas sensācijas.
Vai te var ko līdzēt? Mediji un izdevniecības var teikt, ka nopietnas zinātniskās informācijas noieta tirgus ir pārāk neprognozējams, auditorijas izpratne veidojas ilgstoši - kurš pirmais riskēs «aplauzties»? Tātad - vai ir pieejamas finanses šī procesa ieeļļošanai? Spriežot pēc diskusijām, patiesībā tādas var atrast, ja ir vēlēšanās. Piemēram, viedokļu paudēji norāda, ka finansējumu var meklēt ES atbalstītos pētniecības projektos, kur zināma daļa izlietojama tieši pētījumu skaidrošanai un popularizēšanai. Šis jautājums jāizrunā ar mūsu zinātniekiem. Paralēli tēmas zinātāji pauž, ka savulaik Eiropas SF programmā bijusi aktivitāte (1.1.1.3) zinātnes popularizēšanai - diemžēl krīzes rezultātā likvidēta, kas gan nenozīmē, ka nauda neatrastos nākamajā plānošanas periodā.
Turklāt nav jāpaļaujas tikai uz ES budžetu. Latvijā ir apsviedīgi izdevēji, kas atrod līdzfinansējumu gan oriģinālliteratūras, gan tulkotās daiļliteratūras izdošanai. Saprotams, ka atbalstītāju meklēšana zinātnes literatūras izdošanai mūsējiem ir mazāk apgūta joma (vai vispār neiemēģināta), tomēr neredzu iemeslu, kādēļ X valsts vēstniecības, kas atbalsta šīs valsts dzejnieka darbu tulkojumu, neatbalstītu šīs valsts izcila zinātnieka grāmatas izdošanu. Plus līdzekļi rodami arī tādās pašmāju izdevumu pozīcijās kā «sabiedrības integrācija» un tamlīdzīgi. Izglītots cilvēks savstarpēju iecietību sabiedrībā veicina ne mazāk kā virkne no t. s. integrācijas programmām, kurām valsts naudu atrod. Tas liekas tik pašsaprotami: pilsonis ar kaut cik adekvātām zināšanām eksaktajās un dabas zinātnēs labāk izprot un attiecīgi atbildīgāk izturas pret apkārtējo vidi, pats savu veselību, mazāk pakļaujas baumām un psihozēm utt. Vai tad tas nav valsts interesēs?
Diskusijās iezīmējās arī novēlējums mūsu zinātniekiem viņu vidē izvērtēt, kuriem no akadēmiskās brālības ir talants (tāds ir nepieciešams) zinātnes popularizēšanā. Tas, šķiet, arī ir paveicams.
Pozitīvais secinājums ir tāds, ka tā publikas daļa, kas nodarbojas/interesējas par zinātni, vairs ne tikai šausminās par publisko telpu pārplūdinājušajām blēņām, bet meklē praktiskas iespējas atdot akadēmiskajai zinātnei tai pienākošos vietu.