Čaikovska operas _Jevgeņijs Oņegins_ iestudējumā, kas šovasar taps speciāli Opermūzikas svētkiem Siguldā. Ciemojoties pie saviem vistuvākajiem cilvēkiem Rīgā, dziedātāja neatteica interviju _Dienai_.
Līdz šim visbiežāk dziedāji lielajos ASV operteātros. Tagad skats uz Eiropu?
Mana karjera sākās no otras puses, jo reti gadās, ka dziedātāji no Eiropas lielo skatuves karjeru sāk Amerikā. Šī ir mana lielo Eiropas debiju sezona: Drēzdenē, Milānas La Scala, Vīnes Valsts operā. La Scala aicinājusi jau vairākkārt, taču, kā jau itāļi, pēdējā brīdī, kad jau biju aizņemta. Debitēšu aprīlī ar Liu lomu Dž. Pučīni operā Turandota, ko diriģēs Valērijs Gergijevs, savukārt Vīnes Valsts operā - Tatjanas lomā Jevgeņijā Oņeginā.
Pērn arī mūsu Opera solīja solokoncertu. Šis plāns atcelts?
Opera interesējās, tomēr neizdevās vienoties ar manu aģentūru. Dziedātājs ir prece, tur neko nevar darīt. Laika arī ir ļoti maz: Metropolitēna operā man oktobrī bija sešas Bohēmas izrādes, vēl septiņas paredzētas janvāra beigās un februārī. Nesen beidzās līgums Minhenē, kur divās sezonās 20 Dona Žuana izrādēs biju donna Elvīra.
Ņujorkas Metropolitēna operā tev tagad ir jau četras lomas: Mimī, Eiridīke, Mikaēla, Liu. ASV dziedāts arī Losandželosā, Sanfrancisko, Vašingtonā, Bostonā. Ko tālāk?
No vienas puses - o, kolosāli, ka sāku uzreiz lielākajā ASV operā. Bet tad tu apdomājies: paga paga, ja es tagad tur dziedu galveno - Mimī - lomu, ko pēc tam? Tikt uz slavenas skatuves var daudzi. Visgrūtākais uzdevums ir noturēties.
Neapnīk katru gadu atgriezties Dzefirelli vecajā, leģendārajā Bohēmas iestudējumā?
Slēdzot līgumu uz 2014. gadu, sākumā tika teikts, ka būs jauns iestudējums, bet atnāca ziņojums no operas: ziniet, tomēr paliekam pie vecā, jo neapmierināja jaunais režijas projekts. Es tikai priecājos, jo man šis Dzefirelli iestudējums ļoti patīk. To nevar teikt par viņa Karmenu - jaunais Ričarda Eira iestudējums, kurā dzied Elīna Garanča, man patīk labāk. Diemžēl mēs tajā nesastapāmies, jo manās izrādēs bija cita Karmena.
Kā jūti publiku aiz rampas, tumsā?
Visu laiku notiek enerģijas apmaiņa. Uzreiz var just, ka skatītājs tev seko un ir aizrāvies. Aplausi pēc ārijas ir kaut kas dzīvs, īsts, patiess. Eiropā cilvēki ir ļoti izglītoti un vairāk tur emocijas sevī, baidās aplaudēt nevietā. Pirmoreiz ar to saskāros, kad vēl studentu koncertā uzstājos Somijā. Man bija jādzied trīs skaņdarbi. Nodziedu pirmo, neviens neaplaudē. Domāju, ak Dievs, vai tiešām tik slikti nodziedāju? Bet, ko darīt, jāturpina. Atkal klusums. Nodziedājusi trešo, paklanos un ātri lasos prom, domādama - nu ir ziepes! Bet, tiklīdz pakustējos, atskanēja aplausi, un mani vairs nelaida prom. Izrādās, Somijā viss notiek ar aizturi. Arī Japānā vienmēr vispirms ir īss klusuma brīdis un tad sākas pēkšņa un spēcīga aplausu vētra kā pērkona negaiss. Itāļi reaģē arī negatīvi, senos laikos taču Neapolē Karūzo nomētāja ar tomātiem! Tenoram, kuram Pučīni festivālā sākās problēmas ar balsi, uzreiz pēc Rūdolfa ārijas publika sāka kliegt: «Bū!», un svilpt. Bet man tūlīt jāsāk dziedāt. Ko nu? Amerikāņi ir atvērtāki, easy, aizrautīgi. Man patīk, ka tur publikas emocijas ir tādas kā rokkoncertā! Ir spēcīgas «stadiona ovācijas», tos četrus tūkstošus skatītāju ASV lielajos teātros jūt.
Veronas arēnā būs četrreiz vairāk skatītāju!
Jā, 16 tūkstošu! Turklāt stāsta, ka dažas izrādes tur apskaņojot, dažas ne.
Kurā no Eiropas festivāliem jūties vislabāk?
Pučīni festivāls Torre del Lago ir kolosāls, jo tur, tuvu komponista dzimtajai vietai, jūt viņa klātbūtni. Mājā, kurā Pučīni dzīvoja, stāv viņa klavieres, un ir īpaša sajūta tur dziedāt. Atšķirībā no daudziem citiem brīvdabas festivāliem izrādes netiek apskaņotas. Mums nebija mikrofonu. Skaņa no skatuves iedobē paceļas pāri ezeram, bet apkārt nekā nav. Arī jumta nav. Tas ir liels pārbaudījums: cik tev ir tās balstiņas, ar to arī jātiek cauri!
Ja brīvdabas skatuves ir tik bīstams pārbaudījums balsij, kāpēc tajās dziedi?
Man patīk, jo ārā ir gaiss. Ir telpa. Tā ir īpaša garša, atmosfēra. Visiem šiem festivāliem, arī mūsu Opermūzikas svētkiem Siguldā, tas piešķir īpašu burvību.
Zalcburgas festivālā grozās sabiedrības krējums, biļetes ir ļoti dārgas. Glaindbornā pat bija dreskods - vakartērps! Elitāri?
Un šajos vakartērpos publikai ir pikniks. Starp operas pirmo un otro cēlienu viņi izklāj mauriņā sedziņas un atpūšas Anglijas dienvidu lauku ainavā. Pēc tam, mirdzinot briljantus, atkal dodas skatīties operu. Tas ir ļoti īpatnējs, bet skaists festivāls. Man ļoti patika arī Londonā: kad ieej britu Karaliskajā operā, jūti bijību, jo tā ir karaliska vērtība. Un tur ir izcila akustika. Man ļoti patika tur dziedāt, un ļoti priecājos, ka mani uzaicināja atkal - Mimī lomā 2012. gadā.
Filmēšanās pasaulē pirmajā operā 3D formātā bija īpašs piedzīvojums?
Kā īstā filmēšanas laukumā! Iestudējuma režisore Frančeska Dzambello mums izstāstīja, kas mūsu darbā atšķirsies no parastas operas izrādes, filmēšanas režisors bija klāt jau divas nedēļas pirms atjaunojuma pirmizrādes. Pierasts, ka ir tikai diriģents un skatītājs, bet šoreiz enerģija un uzmanība bija jāsadala, jo dziedātājam seko vismaz piecas kameras: viena skatās tieši sejā, vēl viena ir malā, filmē arī no augšas. Puiši ar kamerām divas nedēļas nāca uz visiem mēģinājumiem un sekoja mums, lai pierodam. Tuvplānos neder operas lielie žesti un mīmika.
Aizraujoši, ka tas būs masu produkts miljoniem skatītāju ?
Filmas un tiešraides ļoti palīdz piesaistīt skatītājus. Tomēr nekas neaizstāj dzīvo mākslu. Mani jau mazotnē mamma veda uz teātri un operu, un es atceros, ka mani pievilka tieši tas mirklis, kad māksla top. Kad redzi, ka aktierim deg acis, un tev liekas, ka viņš skatās tieši uz tevi.
Žēl, ka Metropolitēna operas globālajās kino tiešraidēs nerādīja Turandotu, kurā muzicēji kopā ar mūsu diriģentu Andri Nelsonu.
Pat nespēju izstāstīt, cik liels prieks bija ar Andri atkal sadarboties. Viņš nemaz nav mainījies - tikpat jauks, pretimnākošs un sirsnīgs. Un kā viņš ir audzis muzikāli! Viņš no visas sirds ir dziedātāju diriģents. Arī Marija Guļegina par viņu bija pilnīgā sajūsmā, jo nav daudz diriģentu, kuri seko dziedātājiem. Tādus tagad var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņa vadībā orķestra obojists «dziedāja» man līdzi un nesa kā uz rokām. Vēl neesmu dziedājusi Ņujorkas tiešraidēs, toties Londonas Karmenu rādīja arī uz lielajiem ekrāniem brīvā dabā visā Lielbritānijā, arī Trafalgara laukumā Londonā. Cilvēku atsaucība bija ļoti liela.
Vai dzīvojot Boloņā, esi kļuvusi savējā?
Esmu pasaules pilsone uz čemodāniem. Ļoti palīdz valodas. Itālijā sarunājos itāliski. Anglijā un Amerikā angliski. Protu krievu valodu. Par laimi, visi operteātri ir starptautiski. Tikai izejot uz ielas, redzu - o!, esmu Ņujorkā vai Londonā. Teātros gan sastopu vienas un tās pašas sejas. Mariju Guļeginu, ar kuru piedalījāmies izrādēs Ņujorkā, tagad sastapšu Milānā. Tur būs arī Valērijs Gergijevs, kurš diriģēja manu debiju Zalcburgā... Šis loks patiesībā ir mazs, tie paši dziedātāji braukā pa pasauli. Mājās Boloņā man reti sanāk būt. Aizbraucu, pārkravāju čemodānus, aizeju uz parku… Parasta ikdienas dzīve man nemaz nesanāk, uzreiz iekšā mūzikā, un viss. Pie Mirellas Freni skolojos vokāli, pie koučiem trenēju repertuāru. Ir ļoti jauki, ka teātros katram repertuāram, piemēram, krievu operai, ir savs koučs. Man pagaidām nav ļoti plašs repertuārs - 14 lomu, jo uzskatu, ka katrā lomā jāaiziet līdz kaulam. Strādāju ne tikai vokāli, bet arī aktieriski. Ņujorkā man daudz palīdz aktieris Ivars Stonins. Jo augstāk kāp, jo lielāka atbildība, kā tu to dziedi.
Vai bieži sastopies ar citiem dziedātājiem no Latvijas?
Ņujorkā biju uz Aleksandra Antoņenko izrādi Boriss Godunovs. Kad pirms pirmizrādes ienācu viņu apsveikt un uzmundrināt, viņš bija uztraucies: neskanot, kā gribētos. Bet, ja gadā ir 365 dienas un «nekad neskan», - tas ir tipisks tenors. Teicu: nomierinies, Saša, tev viss ir un viss būs labi! Ar puķēm aizgāju uz Elīnas Garančas lielo debiju Ņujorkā (Seviljas bārddzinis 2008. gada sākumā). Savukārt Elīna mani apciemojusi gan kopā ar mammu manu skolotāju Anitu Garanču, gan ar vīru diriģentu Karelu Marku Šišonu. Sazināmies e-pastā. Ar Aleksandru mums tagad ir sarakste Facebook: kur esi? Kad atkal tiksimies Ņujorkā? Latviešiem jāturas kopā! Kurai valstij vēl ir tik daudz lielisku dziedātāju, mūziķu?
Kur, tavuprāt, slēpjas Latvijas izcilo mūziķu fenomens?
Mūsu mentalitātē. Mēs, latvieši, esam sīksti. Spēcīgi. Jāpateicas arī izglītības sistēmai, kāda bijusi līdz šim. Esmu apbēdināta, ka J. Vītola Mūzikas akadēmijā atcēla sagatavošanas kursus, jo, tikai pateicoties tiem, man vispār bija iespēja sākt mācīties. Man toreiz bija 17 gadu, un es divus gadus attīstīju balsi tikai ar vokālajiem vingrinājumiem un senajām ārijām. Bez tā es netiktu galā ar pirmā kursa programmu. Tas, ka varēju studēt astoņus gadus (ieskaitot maģistrantūru), mani sagatavoja visam, kas notika pēc tam.
Ir arī slavenības, kas nav beigušas nekādas konservatorijas.
Tomēr muzikālā bāze palīdz. Kādreiz spēlēju flautu pūtēju orķestrī un tagad, iznākot orķestra priekšā, zinu, ko nozīmē tur sēdēt. Jūtu, ka es arī esmu instruments. Ja dziedātājs iznāk ar pārākuma sajūtu - es te esmu solists! -, tas nestrādā. Prīmu laiki beigušies. Dziedātājs vairs nav Dieva vietā. Paskatieties, cik vienkārša un sirsnīga ir pasaules zvaigzne Anna Ņetrebko! Nekad neaizmirsīšu viņas atbalstu manā debijā Metropolitēna operā. Pēc pirmā cēliena dzirdu - klauvē. Skatos - Anna! Pārsteigumā gandrīz nokritu, jo pirmoreiz viņu redzēju tik tuvu. Viņa pieskrēja, apskāva: «Tu tik fantastiski dziedāji un tēloji!» Pilnīgi neticami! Mums uzreiz radās kontakts un simpātijas, jo viņa nav skaudīga un viņā nav iedomības. Viņa apzinās savu vērtību un saka to, ko domā.
Tagad pat operas dzimtenē Itālijā kultūrai pienākuši grūti laiki?
Ļoti grūti. Itālija līdz šim bija viena no zemēm, kur mūzikas kolektīvus atbalsta valsts. Bet tagad Dženovas teātris ir slēgts, arī daudzi mazie teātri ir slēgti, mūziķi paliek bez darba. Man Itālija ir operas, gadsimtos izkoptas mūzikas kultūras zeme, bet nu tā tiek orientēta uz virspusējību. Uz TV realitātes šoviem un lētumu. Tas ir diezgan nožēlojami. Tas mani biedē.
Kā tad, ja iznīktu latviešiem būtiskie Dziesmu svētki?
Dod Dievs, lai kultūrai būtu nopietns valsts atbalsts. Mums Latvijā ir tik daudz talantu, bet tikai viena Opera - vienīgais muzikālais teātris. Tas ierobežo talantu iespējas izpausties un attīstīties. Arī tāpēc daudzi brauc prom. Bet tepat kaimiņos - Igaunija ir mazāka valsts, taču divi muzikālie teātri Tallinā un Tartu. Lietuviešiem ne tikai opera Viļņā, bet arī muzikālie teātri Klaipēdā un Kauņā. Tā ir valsts attieksme. Ir ļoti skumji, ka pēdējos gados pat itāļi operteātrus aizvien vairāk atstāj novārtā. Man gadījies izrādēs redzēt plakātus - mums vajadzīga alga! Cilvēki mēģina protestēt, bet valsts diemžēl neatsaucas. Tas, ka televīzija visu laiku bombardē ar lētu šovbiznesu, liekas pat apzināta apstrāde, lai novērstu uzmanību no īstajām pamatvērtībām.
Tur un arī glancētajos dzīvesstila žurnālos redzamas arī operzvaigznes…
Reiz Ņujorkas sabiedriskajā bibliotēkā ieraudzīju skatlogā savu skatuves kleitu, modes dizainera Aizeka Mizrahi meistardarbu izrādei Orfejs un Eiridīke. Amerikā man bijis daudz fotosesiju: žurnālos Vanity Fair, New Yorker un Woman Wear Daily. Preses uzmanība ir, tomēr zvaigžņu lieta ir mainījusies.
Tomēr tevi pazīst un gaida!
Patīkami, ka vēl ir īstie operas fani. Pēc izrādēm gaida ārā pie ieejas un lūdz autogrāfus uz programmām, kuras saglabājuši no maniem agrākajiem koncertiem. Viens pat noskatījies izrādi Japānā un tagad seko Ņujorkā. Manā mājaslapā atradis e-pastu, kāds kungs no Minhenes atrakstīja: «Būšu Ņujorkā, atnākšu.» Un nāk ar ziediem. Īpaši Amerikas latvieši. Ārija un Juris Krieviņi ar ziediem bijuši uz katru manu izrādi Ņujorkā. Arī Siguldā. Man ļoti patīk ziedi, taču reti kur pasaulē tos pasniedz uz skatuves kā Latvijā. Atsūta vīna vai šampanieša pudeli, bet es atceros, cik svarīgi man pašai Rīgā bija iedot puķes aktierim tieši rokās un redzēt, ka viņš man uzsmaida. Amerikā to neļautu drošības noteikumi, īpaši pēc 11. septembra… Bet kur vispār šodien ir droši?!
Vai tikpat grūti kā iejusties lomā, ir arī iziet no tās?
Atgriežoties mājās, esmu vēl lomā. Tie, kas mani pazīst, pat ievērojuši: kad Donā Žuanā dziedāju Elvīru, manī parādījās šerpas spānietes raksturs. Pēc tam dziedu maigo Mimī un kļūstu mīlīga. Dziedot Liu, manī atmostas mongoļu sieviešu iekšējais spēks: viņa taču mīlestības vārdā pūļa priekšā sevi nogalina.
Kā tiec galā ar nostalģiju un vientulību ?
Skatuve paņem visu. Ar personīgo dzīvi to apvienot grūti. Ja tiešām gribi būt augstākajā līmenī, nevar dziedāt drusciņ un tad - pie draugiem, mīļotā, ģimenes. Vientulība ir tas, ar ko mēs, dziedātāji, maksājam par savu profesiju. Lai justos mājīgāk, cenšos īrēt dzīvokļus. Viesnīcās jūtos atsvešināti, un man patīk pašai gatavot ēst to, ko gribu.
Un ko tu gribi?
Īstu latviešu rupjmaizi un siļķīti! Bet to visur nevar dabūt. Tomēr es pamanos. Ņujorkā delikatešu veikalā 83. ielā var dabūt pat Rīgas šprotes. Losandželosā krievu veikalā varēja nopirkt sieriņu Kārums.
Kāpēc atteicies no soprānu sapņu lomas - titullomas Traviatā?
Man tā nav sapņu loma, jo man Violeta liekas nesimpātiska aprēķina sieviete un vienlaikus mazohiste. Es viņu nesaprotu. Vai viņa tiešām patiesi mīlēja vai tā bija viena mirkļa iegriba un apsēstība? Lai saprastu kodolu, Dimā romānu Kamēliju dāma esmu lasījusi arī krieviski un itāliski. Verdi savā operā ļoti romantizējis kurtizānes upuri, bet romānā viss ir daudz nepatīkamākās, reālākās krāsās. Tur viņa savu Armando sauc par suņuku, viņai patīk pasmieties par vīrieti, ignorēt. Man būtu sevi jālauž, lai iejustos šajā būtnē. Un man nav patikusi neviena interpretācija. Mani pārliecina vienīgi Grēta Garbo filmā Kamilla - cik smeldzīgi viņa redz Margaritu Gotjē. Patiesākie stāsti operā, manuprāt, ir Mimī (Bohēma) un Tatjanas dzīves ceļojums (Jevgeņijs Oņegins). Es saprotu, kāpēc viņa paliek kopā ar Greminu, ar kuru, domāju, ir laimīga. Nodzīvot veselu dzīvi uz skatuves ir daudz pilnvērtīgāk nekā uzstāties galā koncertā.
Vari par sevi teikt - esmu laimīga?
Esmu laimīga, ka varu darīt savu sirds darbu. Redzot apkārt tik daudzus, kuriem nepatīk viņu darbs, bail pat iedomāties, kā būtu katru rītu celties un iet uz biroju darīt darbu, kas nomāc. Ja man dažas dienas ir brīvas, es nevaru nosēdēt mierā. Rokas jau stiepjas pēc notīm. Daudz esmu sapratusi, studiju gados strādādama vienkāršu darbu. Pēc 14 darba stundām restorānā Lido, kur apsēsties nedrīkstēja, nejutu kājas. Toties es iepazinu cilvēkus. Kā man patika, ka, garšīgi paēduši, ārzemnieki teica paldies! Es arī vienmēr visiem saku paldies. Tas taču neko nemaksā, bet rada pozitīvas emocijas. Taču Latvijā tas vēl nav iegājies. Cilvēkiem liekas, ka tas ir falši: nu ko tu tā pieglaimojies? Bet apkārt taču ir tik daudz labu cilvēku. Ja pateicamies ar labiem vārdiem un novērtējam, arī dzīve šķiet daudz labāka!