Princeses būs trīs, un katrai savs princis. Pirmizrādē, ko sestdien, 8. maijā, diriģēs Farhads Stade, sev jau labi zināmajā princeses Auroras lomā solījusies dejot mūsu galvenā primabalerīna Jūlija Gurviča, kuru baleta atjaunojuma inscenētājs Aivars Leimanis sauc par trauslo prīmu un salīdzina ar Sevras porcelāna lellīti. Tērpusies rozā un baltā, viņa dejos skaistā pasaku valstībā, kurai māksliniece Ināra Gauja radījusi 205 jaunus kostīmus! Un kā nu ne, ja šajā baletā ir gan karaliskā ģimene, gan fejas, savukārt kāzu ballē ciemojas arī citu pasaku tēli: princese Florīna un Zilais putns, Runcis zābakos un Baltā kaķenīte, Sarkangalvīte un Vilks, Pelnrušķīte ar savu princi, Zilbārdis un citi prominenti viesi.
Aivars Leimanis stāsta, ka šoreiz uz skatuves pulcējis krietni vairāk dejotāju nekā 1995. gada iestudējumā, un pasaka dejā tiks vēstīta īpaši krāšņi, trijos cēlienos. «Manai lomai lielu izmaiņu nav. Tikai vairs nav starpbrīža ierastajā vietā, un vairs nevarēšu atpūsties starp savām plašākajām ainām,» stāsta Jūlija Gurviča, kura baleta karjeras sākumā bija pati pirmā princeses Auroras atveidotāja A. Leimaņa 1995. gada inscenējumā, kurā viņš pats dejoja princi Dezirē.
Operas namu toreiz vēl remontēja, un Leimanis pamanījās iekārtot pirmizrādi... Helsinkos. «Tā bija mana debija Auroras lomā, taču neko neatceros. Viss kā miglā. Tas bija pirms 15 gadiem...» primabalerīna smejas. Toties viņa labi atminas, kā kādā viesizrāžu braucienā Francijā speciāli devusies uz Apburtās princese pili: «Pils bija slēgta un aiz augstā mūra žoga tikai tornīšus varēja redzēt.»
Ļoti drīz par Jūlijas Gurvičas pastāvīgo skatuves partneri kļuvis Aleksejs Avečkins. Tā līdz pat gaidāmajai pirmizrādei. Viss zināms, tik uz skatuvi? Izrādās, visu nācies paveikt no jauna. «Tā ir tik tīra klasika, strādāt var bezgalīgi, un vienalga nebūs ideāli. Tehniski neko nenoslēpsi, nenohalturēsi. Salīdzinot ar citiem klasiskajiem baletiem, te nav fuetē, piruešu, lielo lēcienu. Taču ir kas tāds, kas piemīt tikai dusošajai princesei, - klasiskā stila izsmalcinātība un raksturīgas, ļoti niansētas pozas. Arī koķetums, naivums. Nav vētrainu kaislību, sprādzienu, bet varonei ir jābūt tik mīļai, maigai, smalkai. Un galvenais - lai skatītājs neredz, kā balerīna mokās.»