Nereti gadās, ka partija, kuras izveidošanos gana liela daļa sabiedrības sagaida ar interesi vai pat atbalstu, pamanās izraisīt vilšanos. No šī viedokļa Zatlera Reformu partija - nu Reformu partija (RP) - tikai atkārto ceļu, ko savulaik jau gājusi Tautas partija vai Jaunais laiks. Tiesa, netrūkst kritiķu, kuri uzskata, ka RP gadījumā kritiens noticis nepieredzēti strauji un bez cerībām no tā atgūties.
Tik bargs vērtējums gan šķiet nevietā, jo saistās ar mazliet jau apnikušo vīpsnāšanu par partijas līderi eksprezidentu. Tajā pašā laikā RP ministri valdībā izraisa mazāk alerģiskas reakcijas, tādēļ neliekas, ka Zatlers ir kaut kāds mistisks lāsts, kas gremdē RP neatkarīgi no tā, ko dara Ķīlis vai Pavļuts. Skepse pret RP nākotni lielā mērā saistās arī ar sajūtu, ka RP ir pārāk līdzīga Vienotībai, t. i., ka divām partijām šajā segmentā vienkārši nav vietas. Šim apsvērumam varētu piekrist, tomēr jāņem vērā, ka pretēji bieži dzirdētajai teorijai, ka politika Rietumos virzās uz divpartiju sistēmu, redzam, ka daudzās Rietumu valstīs labējā flangā organiski līdzās pastāv vairākas partijas (Lielbritānija, Vācija u. c.). Tiesa, starp tām notiek rīvēšanās un stīvēšanās (kurš ir jaunākais brālis, domstarpības konkrētos politiskos jautājumos), tomēr, ja RP spēs koncentrēties uz dažiem tās identitāti iezīmējošiem jautājumiem, nemēģinās pateikt kaut ko par visu, tad aicinājumi uz partijas bērēm var izrādīties priekšlaicīgi.