Pirmām kārtām tāpēc, ka pašlaik saspringtajā situācijā, kad Afganistānas prezidents Hamīds Karzajī diezgan atklāti izrāda nepatiku pret NATO sniegumu viņa zemē, tāds subordinācijas pārkāpums, kādu atļāvies Makristals, varētu būt ar tālejošām destruktīvām sekām. Tas arī neveicinātu ASV un citu NATO partneru attiecības, ko Afganistānas konflikts jau tā ir saasinājis. Nesen Afganistānas dēļ krita Nīderlandes valdība, bet Vācijas prezidents nolēma atkāpties. Nīderlande un Kanāda faktiski atsauc savas misijas no Afganistānas. Lai cik diža būtu personība, ir zināma robeža, kuru vienkārši nedrīkst pārkāpt, un zināmi spēka lauki, kas vaļības nepiedod. Armijas hierarhija tam ir viens piemērs. Neatkarīgi no nopelniem Makristals Obamam vienkārši neatstāja citu izvēli.
Makristals ir gan ļoti pieredzējis, lieliski izglītots un ar autoritāti karavīru vidū, tomēr visu laiku pastāvēja zināma spriedze starp viņa paša pārliecību, kā lietas darāmas, un NATO stratēģiju. Ģenerālis līdz galvenā komandiera amatam bija atbildējis par triecienvienību operācijām, turklāt bijis šai jomā ļoti veiksmīgs. Tāpēc saprotams, ka vispārējā pret konfliktiem vērstā un uz dažāda līmeņa jauncelsmi un diplomātiju orientētā NATO stratēģija ne līdz galam atbilda viņa paša pieredzei un ieskatiem. Tas lielā mērā skaidro arī ģenerāļa «noraušanos» nepiederošu personu klātbūtnē un sekojošo skandālu, kā arī norāda uz jebkurā gadījumā neizbēgamo un nevajadzīgo spriedzi ASV karaspēka augstāko komandieru starpā.
Generāļa Deivida Petreusa iecelšana par ASV un NATO spēku komandieri Afganistānā šo spriedzi varētu mazināt un situāciju uzlabot. Paradoksāli tas ir tāpēc, ka vēl pirms apmēram pusgada komentētāji spriedelēja par Petreusa kā «Buša ģenerāļa» nobīdīšanu pie malas Obamas administrācijas laikā. Rudenī paklīda bauma, ka Obamas aprindu polittehnologi varētu būt greizsirdīgi uz populāro, spējīgo, gados pietiekami jauno ģenerāli un mediju mīluli Petreusu, kas kuluāros tika apspriests pat kā cienīgs ASV prezidenta kandidāts. Petreuss pats gan šādu varbūtību vairākkārt un skaidri noliedza, tāpat kā Obama - jebkādu nelabvēlību. Lai novērstu iespējamās aizdomas par politizēšanos, Petreuss vismaz kopš 2003. gada nepiedaloties arī nekādās vēlēšanās ASV. Formāli, proti, pirms tam, viņš gan bijis republikānis, bet kopš nonākšanas augstākajā komandējošajā sastāvā no partijiskuma ir norobežojies. Tomēr plašsaziņā izskanējušo atpakaļ savākt nevarēja, un tā nu līdz pat šai nedēļai intriga palika spēkā: Džordža Buša laika superstārs un ASV goda un mundiera saglābējs Irākā Obamas laikā palicis salīdzinoši ēnā. Nu situācija ir mainījusies radikāli.
Ne tikai tādā ziņā, ka kārtībai jābūt un komandas ķēdē necieņa pret augstākstāvošo tiek sodīta, bet arī dēļ Petreusa personības atbilstīguma pašlaik Afganistānā notiekošajam. Proti, viņš burtiski ir izveidojis pašreizējo stratēģiju: komandieri Afganistānā vadās pēc viņa rakstītas rokasgrāmatas. Hamīds Karzajī gan nīgri komentē, ka Makristals viņam kā komandieris un karavīrs gājis pie sirds labāk, tomēr šāda afgāņu prezidenta nepatika pirmām kārtām nekrīt svarā. Jo tam, kas atbilst NATO un amerikāņiem, ne vienmēr ir jāatbilst Karzajī gaumei, ko veido un iespaido ļoti pretrunīgi spēki. Piemēram, Pakistāna, kas ASV pāris dienu vājuma brīdi momentā izmantoja savās interesēs un atkārtoti pieteicās par vidutāju starp Afganistānas likumīgo varu un tās pretiniekiem Taliban kaujiniekiem vispār un lauka komandiera Siradžudina Hakani grupējumu konkrēti. Afgānis Hakani ir Pakistānas favorīts un trumpis tās naidpilnajās attiecībās ar Indiju, kas, protams, ir nenoliedzama ģeopolitiskā realitāte, tomēr diez vai vēlams faktors jau tā komplicētajā Afganistānas politikā. Hakani ir arī saistīts ar Al Qaeda, kuras maksimāla iznīcināšana un tās ietekmes eliminācija ir notiekošā kara virsuzdevums. Kaut Hakani solās senos sabiedrotos «pārmest», garantiju nav nekādu, un iespēja vien, ka Afganistānas nākotnes izlīguma valdībā Al Qaeda varētu būt kāda daļa, ir visai kompromitējoša. Pakistānas izpalīdzīgi sniegtā roka var izrādīties pārlieku spalvaina, un ir pamatīgi jāapsver, vai to paspiest, vai tomēr neatlaisties un turpināt pašu iesāktās iniciatīvas, kas tad arī ir Petreusa darāmais tūlīt un tagad.