Daudzi, kam ir bijis sakars ar radiotehniku, ir saskārušies ar Irbīša darbu, jo liela daļa VEF radioaparātu ir viņa veidojums. Izstādē apskatāms Irbīša radošā darba periods no 1935. līdz 1960. gadam, kad viņš strādāja Valsts Elektrotehniskajā fabrikā (VEF). Pirmie pieci šī posma gadi ir laiks, kad VEF strauji attīstījās, tā produkcija bija ļoti daudzveidīga, un vadība darīja visu, lai izmantotu gan darbinieku zināšanas un radošo garu, gan amatniecisko uzcītību un pamatīgumu. Uzņēmumā, kur strādāja viņa vecākais brālis Kārlis Irbītis, Ādolfs Irbītis nonāca pēc tam, kad viņa kreisi noskaņotais tēvs pēc Ulmaņa apvērsuma tika atlaists no darba un ģimene vairs nespēja apmaksāt dēla studijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (no 1931. līdz apmēram 1934. gadam).
Mopēdu karalis
Pāri ielai no VEF, kur darbojās Irbītis, Padomju Latvijas dizaina vārdu spodrināja Rīgas mopēdu rūpnīcā Sarkanā zvaigzne strādājošais Gunārs Glūdiņš, kurš piedalījies visu ievērojamāko 60.-80. gadu mopēdu un arī sporta motociklu izstrādē. Jautāts par laiku, kurā īstenojās viņa sasniegumi, Glūdiņš atbild: «Redziet, katrai lietai ir divi gali, tad bija rūpniecība, bet dizainerim bija loti ierobežotas iespējas, jo nebija tirgus. Ja es strādāju Sarkanajā zvaigznē, tad vajadzēja iztikt ar galīgiem brāķa motoriem, ko ražoja Šauļos. Pie Gorbačova tikām pie slovāku dzinēja un 1985. gadā uztaisījām modeli Stella.»
Viens no pirmajiem Glūdiņa veidojumiem, kurā atklājās viņa oriģinalitāte, bija Rīga mini, ko viņš un konstruktors Valdis Pogainis 1971. gadā izstrādāja pēc Valda Kleinberga idejas. Tāpat Glūdiņš uzkonstruēja minibaiku Rīga 14 un citus modeļus, tajā skaitā mēģināja nomainīt nekvalitatīvo mopēdu Rīga 16 pret labāku minimotociklu, kura prototips saucās Rīga 18.
«Strādāju pie projektiem, kas ražojami sērijveidā,» stāsta Glūdiņš, kurš bija pazīstams ar savu funkcionālo pieeju formai: «Tā bija drusku citāda pieeja nekā amatnieciskam ražojumam. Rūpnieciskajā dizainā noformējums ir tikai minimāls - galvenais ir darba dalīšana un organizācija. Protams, arī forma, krāsa, faktūra.» Glūdiņš gan arī veica unikālus pasūtījumus - viņš bija autors telefonam, kas tika izstrādāts tiešajiem sakariem starp Gorbačovu un Reiganu. «Tas bija slepens pasūtījums, skices nav,» Glūdiņš stāsta: «Viena balta un otra sarkana klausule. Ja zvana sarkanā, tad viens ir nopūdelējis un palaidis raķeti.»
«Es gribēju taisīt cilvēkiem skaistas lietas,» Glūdiņš paskaidro savu motivāciju: «Tas man lika strādāt. Vērtējot, cik tās tehniski bija labas, jārēķinās, kādā valstī dzīvojām. Nekad neesmu bijis padomju iekārtas aizstāvis, taču nevaru piedot, ka 90. gados izlaupīja Latviju un iznīcināja rūpniecību un esam tajā sēklī, ka tagad ir grāmatveži, klerki, advokāti, bet ražotāju nav. Jaunatne domā, ka gudri parunās, noplātīsies ar rokām, būs baltās apkaklītes. Tā ir sabojāta paaudze.»
Spilgtais Minox stāsts
Lielāko lepnumu latvieši gan izjutuši nevis par padomju laika mopēdiem vai radiolām, bet fototehnikas ikonu Minox, kura autors bija Valters Caps. «Viņš nebija latvietis, bet Igaunijas vācietis,» norāda Holgers Elers. Vienkārši Igaunijā neviens to negribēja ražot, tikai VEF bija pietiekami dulls, lai uz to izietu. Taču par Latvijas vārda nešanu pasaulē viņš ir parūpējies - Minox arī atrodas Metropolitēna muzejā Ņujorkā, klāt ir pierakstīts, ka tas no Latvijas.» Caps bija dzimis Rīgā, vācbaltiešu ģimenē, taču Pirmā pasaules kara rezultātā ģimene nokļuva Igaunijā, no kurienes cerēja doties tālāk uz Rietumiem. Taču Valters palika Tallinā, kur ilgāku laiku strādāja ar fototehniku saistītus darbus. 1934. gadā viņš izgudroja maza izmēra fotokameru Minox, kuras pirmais prototips tika izgatavots 1936. gadā VEF un 1938. gadā sākās tā ražošana. Ražošanai punktu pielika vācieši, 1942. gadā nozogot rūpnīcas iekārtas. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas Caps vairākkārt viesojies Latvijā. 2003. gadā 97 gadu vecumā viņš nomira Šveicē.