Zināt, ar ko elpo mūsdienu bērni, dod daudz lielākas garantijas, ka viņi cienīs savu skolotāju. Un tieši par cieņas trūkumu no skolēnu puses patlaban žēlojas daudzi pedagogi, pieraduši, ka cieņa taču ir iekodēta vārdā «skolotājs». Bet. Cieņa ir jānopelna!
Realitāte diemžēl ir pretēja. Kad E-klases organizētajā konferencē, kurā pēc tās tematikas bija sapulcējušies progresīvākie Latvijas skolu pārstāvji, izvilku no maišeļa sarkano Angry bird un jautāju, vai zināt, kas tas ir, rokas pacēla labi ja piektā daļa. Arī Dienas skolotāju pārbaudes tests uzrāda līdzīgu tendenci. Mēs zinām, kas ir Astrida Lindgrēne, bet nezinām, kas ir Stīgs Lārsons. Un, pat ja kāda skolotāja uzskata, ka grāmata par Hariju Poteru ir mēsls, der atbilde «esmu to lasījusi, tāpēc zinu», nevis «mēslus es nelasu».
Es ceru, ka kļūdos vai pārspīlēju. Es arī ceru, ka pedagogu vidū ir daudz tādu, kas spēj jaunākos notikumus arābu valstīs iepīt ģeogrāfijas stundās vai par Japānas lielo kodolkatastrofu runāt fizikā, protams, nepazaudējot pamatzināšanu jēgu. Par šādu - aizraujošu pieeju - skolotāji noteikti ir pelnījuši desmitniekus.
Vajadzība sasaistīt jauniešu intereses, aktualitātes un zināšanu klasiku nav tikai šova labad, lai modernās pasaules izlaistos bērnus piedabūtu pie skolas. Šādus noteikumus diktē mums apkārt valdošais kapitālisms, kurā vajadzīgais kompetences līmenis darba tirgū lec uz priekšu aulekšiem, bet skola, šķiet, velkas pakaļ kā klibs 15 gadu vecs basets.