Motociklu ģimene
«Vectēvs izvizināja!» Dināra smej, jautāta, kā iemīlējusies motociklos. «Man bija pieci gadi, un viņš mani iesēdināja blakusvāģī. Arī mans tēvs un vecākais brālis vienmēr brauca ar motociklu.» Dziedātāja par motociklu sapņojusi jau no agras bērnības. Bet neviens par to nezināja: meitenes istabā viss tā smuki, taču aiz durvīm plakātiņš! «To ieraugot, mamma tā šķībi paskatījās un aizrādīja - tu taču esi meitene! Bet es nozvērējos, ka man mocis būs!»
Savu sapni viņai izdevies īstenot pirms trim gadiem, kad iegādājusies ilgi kāroto Ducati. Ne bez mammas palīdzības, jo, pērkot līzingā, vajadzējis galvotāju. Dārgāk nekā citiem izmaksājot arī tehniskā apskate, toties motocikls retāk lūst.
Kritiens ceļa līkumā
Pirms pirkšanas bija jāiemācās braukt un jādabū tiesības. «Vienkārši gāju pie superīgā instruktora, kurš, strādājot ar mani, varēja kļūt sirms. Es taču nezināju, kas ir ceļš un kas - ceļa zīmes! Jāmēģina noturēt nenormāli smagu motociklu, kas sver 185 kilogramus, un vēl jāskatās zīmes? Viņš izturēja.» Motociklistes pieredzē bijuši jau pieci kritieni. Četri no tiem jau mācību laikā. Viņasprāt, vērtīgi, jo «tāpat kā dzīvē ir vajadzīga skola. Parasti mācāmies tikai no savām kļūdām». Dināra stāsta, kā, pagriezienā sasveroties gandrīz guļus, motocikls pēkšņi kļuvis tik smags, ka vienkārši nokritis. Tagad Dināra vienmēr zināšot, ka ceļa līkumā nekad nedrīkst «nomest» gāzi. «Protams, man to teica, bet es neatcerējos.» Pēdējos divos gados krist vairs neesot nācies. Varbūt laiks sacensībām? Nē, tādu ambīciju neesot. Dinārai tīk braukt pa īstu, labu ceļu.
Iemīlējos viņa skaņā!
«Esmu uzaugusi autobusā, jo mamma bija ekskursiju vadītāja un ņēma mani līdzi uz darbu. Man bija sava vieta autobusa priekšējā sēdeklī. Es tur gulēju un dažreiz padziedāju gides mikrofonā.» Tūristi tad apbalvojuši mazo dziedātāju ar pirmajiem aplausiem mūžā. Viņa savukārt atzīstas, ka «kopš tiem laikiem skatīšanās uz ceļu mani hipnotizē».
Tomēr pati braukt viņa neuzdrīkstējās, un tabu laiks bijis ilgs. «Kamēr vēl nevarēju atļauties motociklu un braukšanas mācības, bija tik sāpīgi, ka pat novērsos no garām braucošajiem motocikliem,» atceras Dināra.
«Lai cik smieklīgi neskanētu, es iemīlējos Ducati skaņā! Tā ir īpaša, uzreiz var pazīt. Ducati ir sens zīmols, un viņi ražo tādu motoru, kura skaņa ir ļoti īpaša. Tā ir dobja un ausij tik tīkama skaņa. Bez rīstīšanās un riešanas - tā sauktā čopera. Troksnis ir diezgan skaļš, bet nav griezīgs. Maigi dobjš.»
Nevar gribēt pa pusei
«Vai drīkstu uz tikšanos braukt ar moci un uzvilkt ādas jaku?» Dināra jautājusi, pošoties uz Opermūzikas svētku preses konferenci. Protams, ar moci nepieciešams ekipējums (ķivere, brilles), un pat vasaras karstumā jāvelk biezās zeķbikses, jo, apstājoties pie luksofora, motocikls uzkarst un dedzina kājas. Tomēr Dināras ģērbšanās stilu nosakot garastāvoklis.
Tad jau drīz dziedātājas mocīti bieži redzēsim pie Latvijas Nacionālās operas? «Esmu vienkārši vokāliste un vēl esmu meklējumos,» viņa atbild. Un atzīstas, ka roks ir viņas mīļākā mūzika, viņa šaubās, vai operā justos tik labi kā rokmūzikā, Rock5 četru mūziķu un divu dejotāju stiprajā komandā. «Esam monstrīgs sajaukums, ko vieno magnētiskas vibrācijas un kustība. Savukārt operā gribu redzēt uz skatuves vecmodīgo skaistumu: kleitas, dekorācijas un manieres, nevis ikdienu pludmalē vai makaronu fabrikā.»