Pašlaik tiesnešu algas iekļautas vienotajā valsts amatpersonu atalgojuma sistēmā, aprēķinot tās pēc valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja maksimālās iespējamās mēnešalgas (1157 latiem). Atkarībā no tiesneša amata atalgojums var būt arī stipri lielāks, piemēram, ST priekšsēdētājs saņem 3031 latu mēnesī pirms nodokļiem. Šādas algas, kaut iespaidīgas, ir mazākas, nekā varēja būt, ja spēkā būtu stājusies iepriekšējā sistēma, kurā tiesnešu algas bija plānots aprēķināt, reizinot vidējo algu valstī ar koeficientu 4,5 - pēc šādas sistēmas ierindas tiesnesis 2011. gadā būtu saņēmis 2048 latus jeb vairāk nekā premjerministrs. Jau iepriekš vēstīts, ka daudziem tiesnešiem ir arī iespaidīgas parādsaistības.
Ar iekļaušanu vienotajā atalgojuma sistēmā, kas notika 2010. gada nogalē, virkne juridisko profesiju pārstāvju nebija mierā un sūdzējās par to ST, kas pieteikumu pieņēma un ierosināja lietu. Pagājušonedēļ ieplānotā pirmā sēde šajā lietā tika atlikta pieteikuma iesniedzēju pārstāvja Jāņa Neimaņa slimības dēļ. Kamēr spriedums nav pieņemts, ST pārstāvji lietu komentēt atsakās, tomēr pagātnē līdzīgos strīdos ST parasti nostājusies savu amatabrāļu pusē.
J. Neimanis Dienai skaidroja, ka sūdzība esot kompleksa un attiecināma uz vairākiem jautājumiem, tomēr pats galvenais esot jautājums par tiesnešu algas aprēķināšanas principiem. Tās piesaiste vidējai algai valstī, viņaprāt, bijis vispareizākais ceļš, jo tādā veidā tiesnešu algas mainītos līdz ar kopējo ekonomisko stāvokli valstī. Savukārt, piesaistot tās valsts ierēdņu atalgojumam, tiesnešu algas teorētiski var palikt nemainīgas neatkarīgi no tā, vai mainās ekonomiskā situācija. «Piemēram, policijā algas ir neadekvāti zemas, un tā faktiski darbojas tikai uz smagajiem noziegumiem, pārējos gadījumos tā ir tikai tāda papīru atražošana. Vai mēs gribam, lai tāda situācija var izveidoties arī tiesās?» viņš retoriski vaicā.
Bijusī ST tiesnese, tagad Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (Vienotība) uz to atbild, ka tiesnešu algu piesaiste vidējai algai valstī kā princips sevi neattaisno, jo, ja pasliktināsies situācija tautsaimniecībā un cipars ies uz leju, tiesneši atkal varēs apgalvot, ka tiek apdraudēta viņu neatkarība.
J. Neimanis apgalvoja, ka politiķi spekulējot ar teorētiski iespējamajiem lielajiem tiesnešu algas cipariem, lai noklusinātu to, ka patiesībā lietā runa ir par sistēmisku jautājumu, kas attiecas arī uz tiesnešu neatkarību. Pēc 4,5 koeficienta aprēķinātās algas, kas novestu pie atsevišķu tiesnešu atalgojuma 5000 latu apmērā, viņaprāt, varētu būt par trakām, bet koeficientu jau varot mainīt, nemainot visu sistēmu.
I. Čepāne savukārt ir pārliecināta, ka problēmas būtība ir tieši skaitļos un argumenti par principiem ir tikai mēģinājums to noklusēt. Viņa norāda, ka tiesnešu atalgojuma sistēmas reforma bijusi nepieciešama, jo bijis jāpanāk, ka visu valsts varas atzaru darbinieki saņem samērīgu algu, un reformas process neesot bijis sasteigts, bet gana izdiskutēts, jautājot arī pašu tiesnešu viedokli.