Aizvadītās nedēļas The Economist bija lasāms tematiskais pielikums par dabasgāzes tirgu un tā nākotni. Viens no secinājumiem: ļoti daudz mūsdienu enerģētikā nosaka PR un lobiji. Gāzes lobiji sēj šaubas par atomenerģiju, atomenerģiju lobiji savukārt par t. s. slānekļa gāzes perspektīvām. Katrai pusei savi «dzelžaini argumenti», kuri gan, tuvāk papētot, izrādās parastais daļēju patiesību, noklusējumu un faktu mistrojums. Un tomēr rodas iespaids, ka šī vētrainā darbība agri vai vēlu ļauj sabiedrībai un politiķiem izlobīt «sauso atlikumu» un pieņemt jēdzīgu kompromisa lēmumu.
Latvijā vārdu savienojums «civilizēts lobisms», protams, izraisa jautrību. Tā teikt: kopš kura laika lēmumu pirkšana saucas «lobisms»?! Pat ja runa nav par tiešu materiālās ieinteresētības radīšanu, visai pamatoti nostiprinājies priekšstats, ka lobēšana ir amatpersonas izvilināšana ārpus darba kabineta, lai «piestāstītu pilnu galvu» un šo darbību rezultātā amatpersona pieņemtu bieži negaidītu, sabiedrībai grūti izskaidrojamu lēmumu. Bet - ja situācija ir kropla, tas nenozīmē, ka ar šo kroplumu ir jāsadzīvo, neko nelabojot.
No šī viedokļa nedaudz izbrīna, cik smagi Latvijā notiek likuma par lobēšanu izstrāde. Šķiet, KNAB kā iestāde ir nepārprotami ieinteresēta, lai likums rastos gan situāciju labojošs, gan reāli īstenojams dzīvē. Diemžēl no, ja tā var teikt, aktīvistiem, kuri dažādu iemeslu dēļ vēlas iedibināt civilizētu lobismu Latvijā, nākas dzirdēt, ka birojs likumprojektā iestrādājis tik vispārīgas definīcijas vai, tieši pretēji, tik pārliecīgu regulējumu, ka jau tagad ir skaidrs: likums nedarbosies vai tiks pildīts formāli. Šķiet, te nav jāmeklē kādi slēpti motīvi, vienkārši KNAB īsti nesaprot, ko ar šo «zvēru» (lobismu) darīt, - daudz saprotamāka ir situācija, ka kāds amatpersonu korumpē, amatpersona ļaujas, izmeklēšana utt. Par laimi, likuma novešanai līdz jēdzīgam saturam ir atbalstītājs Valsts kancelejas personā, tādēļ iespēja, ka Latvijā šāds likums nākamgad parādīsies, tomēr pastāv.
Kas mainītos? Likums, protams, neizskaustu gada divu laikā t. s. lietu kārtotājus mums pierastajā izpratnē. Tomēr nemaz nenāktu par sliktu, ja, no vienas puses, būtu publiski pieejams lobistu saraksts, kurā norādīts, kādas intereses konkrētais lobists pārstāv, no otras puses - amatpersonām būtu pienākums publiski pieejami (piemēram, iestādes mājaslapā) fiksēt informāciju, ar kādiem lobistiem viņi tiekas. Lai šis regulējums darbotos, ir nepieciešamas pietiekami skarbas sankcijas, tomēr tas ir izdarāms.
Ja atgriežamies pie teksta sākuma - ir parādības, piemēram, siltumnīcas efekts, ko izskaust nevar, tomēr jāmēģina nepieļaut tā pastiprināšanos, regulējot izmešus. Arvien kāds mēģinās noblēdīties vai apgalvot, ka «tā bijis vienmēr», attiecīgi nekādas kvotas vai oglekļa nodokļi nav vajadzīgi.