LBAS pati šādus līgumus uz pagājušajām vēlēšanām neslēdza, un tie, kas līdz šim bijuši, nebija domāti tieši vēlēšanām. Bet līgumi ir bijuši gandrīz ar visām partijām, kas pašlaik ir Saeimā. Tāda nav bijis tikai ar Tautas partiju, Jauno laiku un citām Vienotības partijām. LBAS pašlaik gan ir izstrādājusi priekšlikumus un prasības politiskajām partijām, par ko mēs gribētu pirms vēlēšanām ar tām diskutēt - par uzņēmējdarbību, nodokļiem, kultūru, izglītību un veselības aprūpi. Atsevišķas vienošanās saistībā ar šīm vēlēšanām veido nozaru arodbiedrības. Pašlaik vistālāk tikusi Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība sarunās ar Par labu Latviju (PLL).
Kādi ir secinājumi par līdzšinējo?
Apstākļi ir mainījušies, arī cilvēki un pašas partijas. Pirms 2006. gada vēlēšanām mums šādu līgumu faktiski vairs jau nebija, tikai nozaru arodbiedrībām. Jo sausais atlikums no iepriekšējām vienošanās reizēm bija gauži neliels.
Pašlaik PLL vienojas pa labi un pa kreisi.
Jā, ļoti aktīvi. Nespēju pat izsekot. Drīz būs vieglāk pateikt, ar ko viņi nav noslēguši vienošanos. Bet mēs neesam PLL tieši uzrunāti. Pirms vēlēšanām jau visi ir naski uz dažādu dokumentu parakstīšanu, sevišķi tie, kam mazākas iespējas iekļūt Saeimā.
Kā vērtējat iespējas turēt politiķus pie dotā vārda?
Politiskā atbildība Latvijā faktiski nepastāv, kaut gan runā par to gadiem. Ja baznīcā zvēr pie Visaugstākā, ka darīs tā un tā, bet pēc tam noplāta rokas: atvaino, Die's Kungs, nesanāca, tad arodbiedrībām to pateikt ir vēl vienkāršāk. SVF neatļāva, situācija mainījās vai partijas biedriem prāts sagriezās - un ko mēs tur varam darīt? Arī citās zemēs partijas melo, krāpjas un izvairās, bet pie mums tas notiek gandrīz vai simtprocentīgi.
Partiju finansēšanas maiņa, palielinot atkarību no mazajiem ziedotājiem, varētu rosināt politikas atgriezenisko saikni. Kas vēl?
Ar pašreizējo vēlēšanu sistēmu, kad startē partiju saraksti, finansējuma maiņa diez vai ko grozīs - finansē viņus, no kura gala gribi, vienalga uz mežu skatīsies. Vienalga pastāvēs partiju melnās kases, un KNAB pēc tam varēs gadiem viņus trenkāt un tiesāties, bet, izstrādājot kaut kādus trikus, viņi varēs no sodiem izbēgt.
Labi, ka tagad nomainīja lokomotīvju principu, tomēr pašreizējā situācijā lielāks atbildīgums nav iespējams. Pēc LBAS domām, lielāku deputātu atbildīgumu un tiešo saikni ar vēlētāju varētu panākt, tikai samazinot vēlēšanu apgabalu izmēru. Ja es izvirzu savu kandidatūru, man par to jāpārliecina konkrēti cilvēki un viņiem pēc tam arī jāatskaitās. Tā varētu būt jauktā vēlēšanu sistēma, un tās dēļ varētu apsvērt grozīt arī Satversmi. Jauktā vēlēšanu sistēmā sabiedriskās organizācijas vienmandāta apgabalos varētu izvirzīt savus pārstāvjus un tad Saeimā cīnīties ar partijām.
Šīs dienas acīm raugoties, vai nedomājat, ka treknajos gados arodbiedrību lobētais algu pieaugums sabiedriskajā sektorā bija pārmērīgs?
Noteikti ne. Vistuvāk tam tika celtnieki, bet nevienā brīdī un nevienā nozarē mēs nesasniedzām ES vidējo līmeni. Stratēģiski svarīgās nozarēs, kā izglītība un veselības aprūpe, sasniedzām tikai 20% no ES līmeņa. Ar mūsu pakalpojumu tarifiem un cenām, kas daudzās jomās sen ir pāri ES vidējam līmenim, algu palielinājums nekādā gadījumā nebija pārsteidzīgs solis.
Sabiedriskajā sektorā notikuši dažādi samazinājumi. Varbūt kādā sektorā tomēr vajadzētu meklēt iespēju to stimulēt?
Izglītība, veselība, iekšējā drošība - visas stratēģiskās nozares ir jāstiprina. Bet LBAS vispirms gaida, kad šajās nozarēs beidzot sāksies tā sauktās strukturālās reformas. Skolu skaita samazināšana vai algu nogriešana skolotājiem uz pusi - tās nav reformas. Reformām būtu jānotiek, attiecīgo nozari sakārtojot un tad arī risinot atalgojuma jautājumu tiem pietiekami augstas klases speciālistiem, kas tur strādā.
Pašlaik ir mētāšanās un raustīšanās. Apgalvojam, ka policistu ir par daudz, bet tad izrādās, ka to trūkst. Sakām, ka skolotāju ir par daudz, bet augstskolas dažādās programmās turpina tos ražot.
Tas pats ar uzņēmējdarbību. Tagad tik domā, ko viņiem nogriezt, ko paņemt, bet, no otras puses, varētu varbūt vairāk gūt no viņu ražīgās darbības.
Vai LBAS ir konkrēti ieteikumi nākamā gada budžetam?
Pašlaik notiek ministriju funkciju izvērtēšana. Pēc rūgtās pieredzes, kā šī izvērtēšana notika pērn, es uz to skatos ļoti rezervēti. Protams, Valsts kanceleja (VK) cīnās no labas gribas, bet ideja par nevalstiskajām organizācijām, kas tagad izvērtēs visas valsts funkcijas, nav pareiza. Noteikt, kuras funkcijas ir vai nav vajadzīgas, ir VK pirmais uzdevums šobrīd: sagatavot funkciju pārskatu un noteikt sarkano līniju, aiz kuras esošās, teiksim - 500, funkcijas nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt, jo tās ir būtiskas valsts pastāvēšanai. Tad par atlikušajām 500 vai 1000 varam diskutēt, ja ir nauda. Ja nav, paliekam pie sarkanās līnijas un sakām: atvainojiet, bet valsts bez jums var iztikt.
Jebkurā gadījumā piekrītu tiem, kas teic, ka krīzes laikā nodokļus palielināt nedrīkst. Spekulācijas par nodokļu sistēmas sakārtošanu un tarifu izlīdzināšanu ar pasaules cenām ir nepatiesas. Aizbildināties, ka tas viss ir dabiski, nedrīkst. Tāpēc jau valsts ir, lai to regulētu un ietekmētu ar investīcijām, nodokļu atlaidēm un tamlīdzīgi.
Jūs esat arī valdības Reformu vadības grupā. Ar ko jūs tur nodarbojaties?
Laimīgā kārtā pašlaik ne ar ko, jo vasaras dēļ tuvākā tikšanās reize ir 12. augustā. Acīmredzot tad VK sniegs pārskatu par funkciju izvērtējumu. Neesmu īpaši čakls līdzi sekotājs šim procesam. Piemēram, Aizsardzības ministrijas stāsta par savām programmām un vajadzībām. Es nevaru pateikt, vai mums kaut kas tur ir vai nav jāievēro un kādas būs sekas, ja mēs kādu sūtīsim vai nesūtīsim uz Afganistānu. Es neesmu aizsardzības speciālists un nevaru to izvērtēt, un tā ir ar daudzām ministrijām.
Citādi varbūt ir izglītības jomā, lai gan arī tur man līdz galam nav skaidras argumentācijas, kāpēc, piemēram, augstskolās dubultojas valstij nepieciešamās studiju programmas. Pašlaik vērojams, ka samazinās ārstu skaits, jo tik daudzi nav nepieciešami, bet mums mediķus gatavo divas valsts finansētas augstskolas. Un vai tiešām vajag visas 18 augstskolas ar valsts finansējumu? Tas tiešām būtu jāizvērtē Izglītības ministrijai, ne man.
Vai un kur jūs redzat optimizējamas rezerves pašā valsts pārvaldē?
Ministriju skaits, visticamāk, ir par lielu, to darbs ir jāpārskata. Tāpat to pakļautības institūcijas. Daudzas no tām, piemēram, atrodas privātās mājās un maksā lielu īri. Vislabāk valsts īpašumus tomēr būtu pārvaldīt vienotā sistēmā.
Kāpēc sociāldemokrātijai Latvijā ir tik niecīgi panākumi? Kā skaidrojat elektorāta skepsi?
Pirmām kārtām droši vien tāpēc, ka sociāldemokrāti cilvēkiem nekad nav teikuši, ka viņiem nekas nebūs jādara - laidiet tik viņus pie varas, un viss tiks izdarīts vēlētāju vietā. Lielākā daļa pašlaik un pēdējos 20 gadus pie varas esošo tieši to cilvēkiem ir stāstījuši: jūs tik aizejiet uz vēlēšanām un tad sēdiet mājās. Cilvēks pēc dabas ir slinks, un doma par nekā nedarīšanu ir patīkama.
Otrs ir līdzšinējās neveiksmes ar Latvijas sociāldemokrātijas līderiem. Skatos, ka gandrīz visās partijās tagad ir bijušie sociāldemokrāti. Lielākais lūzums cilvēku attieksmē bija tad, kad pretēji solījumiem Rīgas pašvaldībā sociāldemokrāti sagāja kopā ar Alfrēdu Rubiku un Tatjanu Ždanoku. Tādu politisko kūleni varētu kompensēt tikai līdzvērtīgi brīnumaina produktivitāte - antikorupcija KNAB līmenī vai kas tāds, ko vēlētāji varbūt spētu pieņemt un saprast. Jau tā sociāldemokrātiem visu laiku piešuva Maskavas roku, un tā laika Rīgas domes kombinācija bija pēdējais piliens cilvēku noskaņošanai pret - «tie jau sarkanie». Tāpat Rīgas domes saimnieciskās problēmas, kādas bijušas gan Gundaram Bojāram, gan Jānim Dinevičam. Rīga iegrieza stipri - tur Latvijas sociāldemokrātija neizturēja pārbaudi ar varu, un viss aizgāja šķērsām.