Pēdējos gados ārvalstu medijos Latvija un Ungārija nereti tiek minētas kopā - kā pirmās no ES dalībvalstīm, kas vieglprātīgās fiskālās politikas dēļ bijušas spiestas lūgt Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas finansiālo palīdzību.
Paralēles varam turpināt vilkt vēl tagad - pavasarī Ungārijā notika parlamenta vēlēšanas, rudenī tādas sagaidāmas arī pie mums. Gandrīz mats matā sakrīt arī priekšvēlēšanu periodā izmantotā retorika - politiķi pēkšņi, «sadzērušies drosmi», malu malās sludina, ka, ieguvuši varu, noliks pie vietas starptautiskos aizdevējus. Dūšīgi runāšot, cīnīšoties, «izsitīšot» labvēlīgākus nosacījumus. Kamēr Latvijas politiķu verbālā dūru vīstīšana pret starptautiskajiem aizdevējiem vēl tikai uzņem apgriezienus, ungāri jau izmēģinājuši, cik liels ir aizdevēju pacietības mērs.
Ungārijas valdības vadītāja Viktora Orbana (plašsaziņas līdzekļos viņš tiek dēvēts gan par konservatīvā spārna pārstāvi, gan vienkārši par populistu) uzstājīgie vēstījumi, ka paši ungāri zināšot, kādas metodes pielietot, lai samazinātu budžeta deficītu, nav pārliecinājuši nedz SVF un EK, nedz starptautiskos finanšu tirgus. Aizdevuma maksājumu raitais plūdums ir apsīcis, savukārt investori steidz atbrīvoties no Ungārijas vērtspapīriem un citiem aktīviem.
Vērā ņemams ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas vadītāja Tomasa Mirova paustais brīdinājums: «Ir draudi, ka Ungārija var inficēt arī visas citas Austrumeiropas valstis, bet tās var pasargāties, turpinot reformas un izdevumu restrukturizāciju.»
Ja kāds domā, ka uz Latviju Ungārijas pēdējo nedēļu pieredze neattiecas, tā ir ļoti tuvredzīga nostāja.
Latvijā, līdzīgi kā Ungārijā, ir manāmi daži ekonomikas atkopšanās dīgsti, tādēļ jautājums par fiskālās politikas un budžeta ilgtspējas nodrošināšanu pēdējā laikā pazudis no pragmatisku diskutētāju dienaskārtības. Modrību iežūžo arī vēsts, ka patlaban Valsts kasē uzkrāts vēsturiski lielākais līdzekļu apjoms - teju miljards latu starptautiskā aizdevuma programmas ietvaros saņemtu līdzekļu. Zīmīgi, ka Latvijas politiķi savā retorikā pēdējo mēnešu laikā izmantojuši līdzīgus apsvērumus kā viņu kolēģi no Ungārijas. Proti, ka galvenais jau ir sasniegt noteiktos budžeta deficīta «griestus», bet līdzekļi, ar kādiem šis rezultāts tiek panākts, ir mazāk svarīgi.
Šāds uzskats, šķiet, izriet no visai šaurpierīga budžeta sabalansēšanas nepieciešamības traktējuma - ka tas jādara, lai «izdabātu» SVF un EK prasībām.
Budžeta sabalansēšanas mērķim ir jābūt tā ilgtspējas nodrošināšanai. Tādēļ žēl, ka Fiskālās disciplīnas likuma un vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešana ir tik ļoti aizkavējusies.