Cēsu centrā stāv piemineklis, kura atklāšanā 1924. gadā piedalījās toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas godina to latviešu un igauņu karavīru piemiņu, kuri palīdzēja atbrīvot Ziemeļlatviju. 1998. gadā piemineklis tika atjaunots, pateicoties Igaunijas valdības dāvinājumam. Mēs godinām arī tos poļu karavīrus, kuri palīdzēja atbrīvot Latgali. Jau no Latvijas valsts pirmsākumiem kopā ar latviešiem cīnījās mūsu kaimiņi, mūsu sabiedrotie. Vēl vienai mūsu kaimiņvalstij Zviedrijai bija milzīga loma valsts neatkarības atjaunošanas posmā. Latvijā tagad sekmīgi darbojas zviedru uzņēmumi, arī pēdējā laikā tik bieži pieminētās zviedru bankas. (Ironiski, ka pirms iestāšanās ES kā galvenais iemesls valsts lēnai attīstībai tika piesaukts naudas trūkums. Pēc iestāšanās ES, kad investoru acīs valsts bija ieguvusi politisku uzticību, atkal bija problēma, jo izrādījās, ka naudas kļuvis par daudz. Varbūt tomēr valsts regulējošā loma nebija pietiekama?)
Tās ir valstis, kuras pirmās parūpējās, lai ES sniegtu atbalstu grūtībās nonākušajai Latvijai. ES valstis šodien sniegušas vērā ņemamu finansiālu palīdzību, 2,7 no 4,1 miljarda eiro, kas ļāva Latvijai izglābties no bankrota. Rezultāts ir redzams, valsts maksātspēja ir saglabāta, kaut gan vēl ir daudz darāmā, lai to nostiprinātu. Tāpēc dīvaini un sāpīgi dzirdēt it kā garāmejot, taču pietiekami skaļi izteiktos spriedelējumus par Latvijas «finanšu okupāciju», kur okupantu loma atvēlēta tiem pašiem, kuri pirms deviņdesmit gadiem lēja asinis par neatkarīgu Latviju un šodien palīdz mums neatkarību saglabāt. Grieķijas premjers Papandreu, kura vadītā valsts šogad nonāca līdzīgā situācijā, iepazīstinot parlamentu ar plānotajiem taupības pasākumiem, runāja pavisam citādāk: «Padomājiet, kur mēs šodien būtu bez šīs palīdzības - mūsu problēmas būtu neuzveicamas.»
Iecietība ir laba lieta. Mēs esam starp tiem, kas augstu vērtē cilvēka tiesības brīvi paust savu viedokli. Vai tas nozīmē, ka šai iecietībai ir jābūt bezgalīgai - arī pret meliem? Pirms vēlēšanām cilvēku maldināšana kādam var būt izdevīga, bet sabiedrībai kopumā noteikti ne. Un vēlēšanas atnāk un aiziet.
Lielākā daļa šobrīd Latvijā dzīvojošo uzauguši totalitārā iekārtā, kas lika sevi saukt par demokrātisku. Mūsu demokrātijas pieredze joprojām nav ilga. Viedokļa paušana TV šovos, nobalsojot un par zvanu samaksājot 10 santīmus, sanāk tāda «dīvānu demokrātija» un būtiskas lietas nemainīs. Iespēja brīvi paust savu gribu, tajā skaitā arī vēlēšanās, nav pietiekama, lai uzskatītu, ka ar demokrātiju viss kārtībā. Sabiedrībai noteikti noderīgāk, ja regulāri notiktu plaša viedokļu apmaiņa. Gan par to, kas pēdējos gados Latvijā īsti noticis, gan par to, kas ko ir vai nav darījis. Tas noteikti daudziem palīdzētu arī izdarīt izvēli vēlēšanās. Prasīt atbildību par saviem darbiem varētu būt ikdiena. Nevar iet uz priekšu, visu laiku atskatoties, tāpat arī nevar iet uzpriekšu, neatskatoties nemaz.