Šā pavasara palu ūdeņu plašumi, kuros spoguļojas applūdušo mazdārziņu ābeles, Līvānos jau vairāk nekā nedēļu turas nemainīgi augstu, tāpēc daļai pilsētnieku nākas meklēt laivu, lai nokļūtu darbā vai mājās. Savukārt V. Ivanovs kļuvis par pirmo oficiālo laivinieku Līvānu vēsturē, ar kuru novada pašvaldība noslēgusi līgumu par iedzīvotāju pārvadāšanu, un, kā atzīst Līvānu Mākslas un amatniecības centra direktore Ilze Griezāne, viņš to darot ļoti apzinīgi. Venērija laivas pakalpojumus izmanto gan Mākslas un amatniecības centra, gan tūrisma informācijas centra darbinieki, gan arī vairāku applūdušo māju iedzīvotāji.
Aizved un atved
«Cik reižu dienā nākas kuģot? Kādas piecas sešas reizes sanāk. No rīta aizvedu uz darbu, tad, kā vajag, ja kāds paprasa. Vakar tikai astoņos vakarā aizvedu pēdējos,» par savu darbu Venērijs jeb Veņa, kā viņu te dēvē, stāsta skopi. Dzimis un audzis līvānietis, šādus plūdus viņš pieredz pirmo reizi. 2004. gadā ūdens cēlies vēl augstāk, taču turējies tikai dažas dienas. Laivinieka darbs neesot viegls, taču ir jau pierasts, turklāt Dubnas palu ūdeņi esot mierīgi, tos var šķērsot minūtēs piecās. Otrpus pussalas, Daugavā, tur gan straume mutuļojot draudīgi. Venērijs Ivanovs visu mūžu nostrādājis Līvānu bioķīmiskajā rūpnīcā, pēc tās likvidēšanas aizgājis pensijā, par domes piedāvājumu priecājas, jo tāpat neesot ko darīt, ja nu vienīgi kādu zivteli pamakšķerēt, taču arī to tagad nevar, jo zivis nārsto.
Ar laivu uz muzeju
Uz saliņas ūdenstransportu jau gaida Mākslas un amatniecības centra darbinieces. I. Griezāne ūdenī iebridusi līdz pat gumijas zābaku stulmu augšai. Viņa atzīst, ka sākumā šķitis romantiski ik dienas uz darbu braukāt ar laivu, taču tagad tas jau sāk apnikt, jo nevar kuru katru brīdi aizskriet uz māju. «Nu jau liekas par ilgu. Ūdens krīt ļoti lēnām, domāju, ka vēl līdz nedēļas beigām dabūsim šādā veidā vizināties!»
Venēriju atradusi pati Ilze, kad Lieldienu sestdienas, 3. aprīļa, rītā bezpalīdzīgi stāvējusi ūdens malā, secinot, ka uz darbu tikt nav iespējams. Venērijs ar savu laiviņu nejauši braucis garām, palūgusi, lai pārved pāri. «Viņš piekrita pagaidīt minūtes desmit, kamēr es apskatos, kas ar centru notiek, vai ūdens nesmeļas iekšā. Tad mēs sarunājām, ka viņš mūs vedīs pastāvīgi, dome piekrita noslēgt līgumu. Tagad Līvāniem ir oficiāls laivinieks gluži kā Venēcijā.»
Līvānu Mākslas un amatniecības centrs uzbūvēts 2003. gadā vietā, kur atradusies grāfu Līvenu muiža, uz pussalas starp Dubnu un Daugavu. Līdz centra pamatiem ūdens nav nonācis ne tagad, ne 2004. gada plūdos, jo, kā atzīst Ilze, grāfi zinājuši, kur savu pili būvēt, taču piebraucamais ceļš, Domes iela jau vairākus pavasarus ir zem ūdens. Applūdusi ir arī visa Celtuves iela, kur agrāk atradusies vecā Dubnas gultne, taču tur ūdens neesot tik dziļš.
«Mēs jau smējāmies, ka vajag taisīt plūdu tūrisma biznesu, vadāt tūristus, lai skatās, jo te ir tāds skaistums un miers. Pīles laidelējas, gulbji.»
Ilze piebilst, ka Līvānos var kuģot ne tikai plūdos vien, blakus ir divas upes, jaunajā aktīvā tūrisma centrā šovasar būs iespēja iznomāt gan divriteņus, gan kanoe.