Augšā dzīvoklī vēss. Aktrise skaidro, ka durvis uz balkonu vienmēr pavērtas, jo tur mīl dzīvoties viņas Carnikavas meža kaķis Ūpis, kupls ziņkārīgs tīģerkrāsas radījums, Mudītes vienīgais darba kolēģis: «Kad strādāju, viņš noguļas uz papīriem un pirmais izlasa uzrakstīto.»
Negribēja staigāt salīkusi
Mudīte Šneidere lej krūzītēs kafiju un stāsta: «Pagājuši jau gandrīz 14 gadi, kopš mūžībā aizgāja Harītis. Nākamajā dienā pēc bērēm aizdedzināju sveci, noliku uz galda baltu papīra lapu un uzrakstīju grāmatas Dzīves sadedzinātie pirmo teikumu...» 1995. gadā aktrise devās pelnītā atpūtā: «No Dailes teātra aizgāju, jo negribēju salīkt pie melnā dēļa, meklējot savu vārdu lomu sadalījuma beigu galā. Tāpēc man nav zaudētas laimes sajūtas. Nekad neesmu teātri mīlējusi tā, kā tagad, un nekad arī neesmu bijusi tik laimīga, kā ārpus teātra. Pensija man ir 166 lati. Dēls Āris palīdz nomaksāt dzīvokli. Lieliskus tērpus atrodu second hand veikalos. Ēšanai iztieku ar pašu mazumiņu. Man ir laimīgas vecumdienas.»
Būtu grūti noticēt aktrises teiktajam, ja viņa starojoša un sprauna nesēdētu man pretī. Kad mūžībā aizgāja viņas vīrs Harijs Liepiņš, daudzi domāja, ka Mudīte salūzīs. Viņi maldījās. Aktrise atrada sevī spēku jauniem izaicinājumiem un bijušo dzīvi vērtē īsi: «Kalpoju Harim 42 gadus. Viņš bija lielisks cilvēks un aktieris ar Dieva dotu talantu, ja ne tā viena nelaime. Kad viņš nomira, man bija 64 gadi. Es pateicos Dievam par katru dienu, kas mums bija lemta kopā, jo biju laimīga. Protams, izņemot tās dienas, bet, Harijam aizejot, abi ar Āri uzelpojām. Bez mums abiem viņš būtu aizgājis daudz ātrāk. Faktiski manu pirmo grāmatu varēja nosaukt Apsvilušie, jo tādi mēs bijām.»
Tad arī sākās Mudītes, kā viņa saka, otrā inkarnācija. Uzrakstītas jau septiņas grāmatas, pašlaik top astotā - par Lilitu Bērziņu, «ar kuru man bija laime stāvēt uz vienas skatuves». Mudīte smej, ka balta lapa baida, tāpēc vienmēr meklējot jelkādu mājas darbiņu, lai tikai nebūtu jāsāk rakstīt. Tomēr ik rīta cēlienu viņa sēžas pie galda un strādā. Tas nekas, ka beigās no uzrakstītā paliek tikai mazs koncentrāts kā buljona kubiciņš. Viņa apzinās, ka šajā jomā nedrīkst niekoties. Mudīte joprojām turpina rakstīt ar roku. Tā ierastāk: «Neesmu arī rakstāmmašīnu nekad izmantojusi, man patīk dzēst, labot. Man nav arī veļas mašīnas. Ne tāpēc, ka nevarētu nopirkt, man patīk pats process.»
Atver čakras
Aktrise katru pēcpusdienu dodas «milzīgi garās pastaigās pie dabas». Kājām vai ar sabiedrisko transportu viņa aizbrauc turp, kur nekad nav bijusi: «Man tas ir dzenulis - nepieciešamība redzēt, kā skrien mākoņi, kā vējš pūš kokos. Pat tad, kad mājīgajā Misiņa bibliotēkas lasītavā strādāju pie materiāliem grāmatai, skats pa laikam aizķeras mīļo mākoņu lidojumā. Man tagad ir interesanti dzīvot. Katru dienu brīnos - vai vakar bija tik skaisti un interesanti kā šodien? Patīk visi gadalaiki, bet elpa aizraujas vasarā jūnijā vai jūlijā, kad saules zenītā spīd cauri lapotnei un saules zaķīši lēkā visapkārt.»
Mudīte aizrautīgi smej: «Esmu sangviniķe. Nekrītu dziļā izmisumā un arī neceļos lielos augstumos. Pašlaik man nav nekādas fiziskas kaites, laikam palīdz tas, ka vidusskolā nodarbojos ar mākslas vingrošanu. Esmu brīva kā nekad un to augstu vērtēju.» Mudīte joprojām visu darot tāpat kā agrāk, tikai domā, ka pa kāpnēm vairs neuzskries, noteikti paklups. Diētas, sejas maskas un skaistumpoprocedūras - tas nav viņai. Atzīstas gan, ka laikā no 30 līdz 40 gadiem diezgan cītīgi smēķējusi, bet tad: «Vienā dienā padomāju - Mude, ko tu, muļķe, dari? Skapis, visas drēbes smird pēc cigaretēm. Kauns par sevi. Atmetu uzreiz, nemocījos nemaz.» Viena atkarība gan Mudītei esot: «No rīta pavingroju. Taisu piecus tibetiešu vingrojumus. Par tiem pastāstīja žurnāliste Lia Guļevska. Šie vingrojumi atver visas čakras. Tici vai ne, pēc Hara aiziešanas neesmu ne reizi pat saaukstējusies.» Mudīte izlec no atpūtas krēsla un uz paklāja nodemonstrē vingrojumus. Viņa griežas ap sevi, stiepj mugurkaulu, dziļi ieelpo, izelpo: «Tā ir mana atkarība, šie vingrojumi jādara katru dienu, citādi atiesi atpakaļ vecajā formā.»
Pašpietiekama vienpate
Tincinu: kādreiz taču vairs nevarēs tā vingro, vai nav bail novecot? «Zinu, ka atradīšu prieka staru arī tālākā laikā. Pēc Ēvalda Valtera man vispār neviens cilvēks nešķiet vecs. Valteram nebija žēl nevienas savas dzīves aizgājušās dienas. Man taisni tagad ir interesanti dzīvot, es joprojām nezinu, kas ir pelēkā ikdiena.» Projām pošoties, vaicāju, kad Mudīte gatavojas rotāt Ziemassvētku eglīti. «Eglīte manā mājā nav jau vairākus gadus. Man vienmēr tik ļoti žēl tā mirstošā kociņa, bet visvairāk žēl to eglīšu, kuras nav izpirktas un paliek salauzītas, samīdītas eglīšu tirdzniecības vietās.» Taču Ziemassvētku vakars ir brīnišķīgs arī Šneideres mājā. «Uzklāju galdu un, Adventes vainadziņā svecītēm degot, sveicinu savu zemi, aizgājušos un tos, kuri man ir. Pateicos Dievam par savu vienatni, jo vērtīgas domas rodas tikai tad, kad esi viens. Pateicos par to, ka man ne ar vienu nav jārunājas. Teātrī biju publiska persona, esmu no tās uzmanības nogurusi. Mani aicina radi, bet es atvainojos un palieku mājās. Vienatne ir Dieva svētība. Uz baznīcu eju reti, jo tur man drīz paliek garlaicīgi. Tad vaicāju - vai tev, Dievs, vajag, lai sēžu baznīcā, savās domās iegrimusi? Es taču tāpat ar tevi katru dienu runājos.»