Apmāna, bet šarmanti
Teātra maratons - deviņi cēlieni, deviņi stāsti, tapuši «kolektīvās dramaturģijas» metodē un ir absolūti brīva improvizācijas teātra perfekta imitācija - izrādes timing jeb partitūra ir sacerēta burtiski pa minūtēm (stāsti grupējas šādi: Ada - 55 minūtes, Tomass - 40 min., Marī - 40 min., Džeremijs - 55 min., Sāra - 40 min., Sebastjans - 25 min., seko publikas ēdināšanas starpbrīdis 45 min., Džeksons - 40 min., Mišela - 45 min., Lupe - 40 min., starp katru cēlienu ir maza pīppauze).
Lipsynch idejas izejas punkts: Lepāža pirms septiņiem gadiem izlasīta avīžu ziņa par reālu traģisku atgadījumu aviovēsturē, kad lidojuma laikā mirušas mātes zīdaini adoptē sveša sieviete, jo nav izdevies atrast citus piederīgos. «Lugas» tekstu, tāpat kā pēc etīžu principa strukturēto izrādi, režisora vadībā saimprovizējuši astoņi aktieri un viena profesionāli spēcīga dziedātāja (Frederīkei Bedārai nākas dziedāt arhigrūto, traģisku skumju pilno Žana Sebastjēna Kotē Every Mother's Son un vokalīzes par Henrika Gorecka 3. simfonijas tēmu, par kurām izrādē atskan pirmās skatītāju ovācijas, un tādas būs daudzviet - personalizētajos stāstos paredzēta vieta arī katra aktiera izdevīgam solonumuram); deviņu cilvēku radošo kolektīvu uz/aiz skatuves apkalpo 32 «strādnieki», kuru nozīme izrādē ir tik būtiska, ka viņi kā līdzvērtīgi trupas radošie civēki piedalās mēģinājumos jau no Lipsynch tapšanas pirmās dienas - tāds ir darba reglaments Lepāža kolektīvā Ex Machina/Theatre sans Frontieres; šis ir 13 valstu 21 teātra institūcijas kopprodukcija ar 2,4 miljonu eiro budžetu). Vēriens un asprātīgie teatrālie līdzekļi, ar kādiem Lepāžs & Co izstāsta šo epohālo, šķietami neticamas ziepju operas sižetu, kurā izsekots ne tikai katram cilvēkam dabiskais ceļš pie «saknēm» (operdīvas adoptētais dēls - jauns britu kinorežisors - dodas uz Ameriku iekarot Holivudu un uzmeklēt īsto tēvu, uzzina skarbu patiesību par savas mātes, naivas nikaragviešu meitenes, pārdošanu seksa verdzībā uz Vāciju, paralēli tam attīstās vēl vismaz pieci citi, ne mazāk aizraujoši melodramatiski stāsti…), kas pārvēršas veselu laikmetu panorāmā 30 gadu ilgumā un dažādu valstu (attīstīto kapitālisma citadeļu un trešās pasaules lētā darba/izpriecu donoru) «psiholoģiskās pašsajūtas» ironiskā portretējumā, beigu galā nonākot pie antiglobālisma propagandas un kapitālisma «jaunās vergturības» nolieguma un vienlaikus - apjēgsmes, ka pasaulē viss un visi patiešām ir saistīti, no tās tracinošās «globālās sādžas» sajūtas vairs neatbrīvoties. Tā ka izrāde ir vienlīdz traģiska un komiska. Un, protams, tā ir orientēta uz saprotamību visplašākajai publikai - Lepāžs joprojām zina, kā ar savu «ekstensīvā teātra» konceptu panākt, lai vilki (intelektuāļi un kritiķi) būtu paēduši, bet kaza («parastā publika», kas gaida izpriecas) - dzīva un apmierināta, pat ja tai teātrī nākas sēdēt veselu dienu.
Lepāžs ir virtuozs atrakciju meistars. Kā atjautīgi atzīmēja kāds kolēģis, viņš prot iet plašumā, ekstensijā (proti - izdabāt publikai ar visai populistiskām idejām, piemēram, ka snobiskie pārtikušie rietumi vulgāri «drāž», arī burtiskā nozīmē, jaunattīstības valstis un visiem - sevišķi rietumu liberāļiem - par to ir nospļauties), bet izmanās nezaudēt pašcieņu, jo viņa teatrālie triki ir pārāk talantīgi, tie fascinē un paralizē. Process, ko varētu apzīmēt tā - mūs apmāna, bet dara to tik šarmanti, ka mums tas patīk.
«Īsie» Kapusvētki
Pēc daudzām formālām pazīmēm Alvja Hermaņa darbība «latviešu projektā» un konkrēti Vīnē pasaules pirmizrādi piedzīvojušajos Kapusvētkos arī līdzinās Lepāža teātra modelim: ilglaicīgs darbs ar tēmu (Hermanim - deviņos gados astoņas «latviešu izrādes», Lepāžam - septiņu gadu darbs pie deviņstundu Lipsynch), kolektīvā dramaturģija kopā ar trupu, personīgo stāstu drāmas princips un etīžu metodes pielietojums, netradicionālas teatralitātes paņēmienu meklējumi, mūsdienīgās vizuālās mākslas un jaunāko tehnoloģiju iesaiste teātrī, mūzikas/trokšņu partitūras būtiska loma izrāžu kanvā utt.). Brīžam, skatoties kanādieša izrādi, pieķēru sevi pie «neķītras» domas, ka tas gan būtu vareni, ja JRT sarīkotu visu astoņu «latviešu izrāžu» divu diennakšu maratonu - visi priekšnesumi joprojām taču ir JRT repertuārā!
Taču pusotru stundu «īsie» Kapusvētki, šī koncertizrāde, kurā 13 aktieri tēlo kapu pūtējorķestra dalībniekus (kas ir amizanti, ja mīlat JRT aktierus, bet problemātiski, ja nākas atbildēt uz vācvalodīgo kritiķu lielāko pārmetumu režisoram - vai gan šī pieticīgā mērķa, šī bērnu mūzikas skolas līmeņa ansambļa izveidei bija vērts nodarbināt talantīgo JRT aktieru komandu?), lai laiku pa laikam lielisku Mārtiņa Grauda Vīnes, Latvijas un Meksikas kapusvētkos uzņemtu fotogrāfiju fonā izstāstītu pa jokainam «kapeņu stāstiņam», patiešām samulsina. O.K., stāsti šoreiz virknējas amplitūdā no anekdotēm par kapu orķestrantu piedzīvojumiem dažādos laikos līdz atmiņām par tēmu: kā es apglabāju savu vistuvāko cilvēku (un uz šī «neobligātā repertuāra» fona izdevīgi izceļas Gundara Āboliņa krāšņais Vīnes Centrālkapu apraksts - spoža literāra eseja, arī Maijas Apines, Ivetas Poles, Anda Stroda un Ivara Krasta maķenīt apjomīgākie stāstījumi, jo tiem vismaz ir pretenzija uz cilvēciska subjektīva notikuma formu, pārējiem ir, kā saka, vien replikas - un, manuprāt, ar Kapusvētku literāri dramaturģisko uzbūvi kaut kas nav īsti lāgā), taču nerod īstu sazobi ar iespaidīgo vizuālo rindu, kas tiek demonstrēta aiz sēdošo aktieru mugurām uz liela ekrāna. Izrādes Kapusvētki galvenais varonis(-e) ir fotogrāfija, precīzāk, fotofilma, jo tieši tās dramaturģija izšauj ar varenu Auroras zalvi… uz centīgi komisko orķestrantu - aktieru galvām.
Protams, Hermanis & Co pat tik miniatūrā «koncertizrādē» ietilpina veselu gūzmu neatbildētu nozīmju jēgu: piemēram, trāpīgo novērojumu, ka kapi/kapu rituāli (kapusvētki) ir palikuši par vienīgo latviešu tautas identitātes apliecināšanas dabisko vidi. Lozungi un manifestācijas sen vairs «nestrādā», kapos nav piedienīgi pārlieku nodoties runām par politisko prostitūciju kā Latvijas varas galveno brendu, kapusvētki galu galā ir vienīgā vieta, kur latviešiem satiekas vēsture ar tagadni un liek jo skaudrāk izjust, ka nākotnes var arī nebūt. Ja Kapusvētkus analizē kā «nacionālo vēstījumu», tad gan viss nostājas savās vietās - aizsācies ar Garo dzīvi (kas nekad nebeigsies, līdz nosprāguši nebūs pēdējie pensionāri no «laika, par kuru mums tagad oficiāli ir kauns»), Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra latvietības mērīšanas projekts ir izgājis vienīgi iespējamo loģisko evolūciju: pierādot, ka latvieši Visuma zvaigznājā ir oriģināli, unikāli īpatņi, kas palēnām iznīkst. Jo viņi neprot savākt paši savu vēsturi, dievam žēl. Novārdotais indīgais melnais piens kļūst par ūdeni puķu vāzītēs kapos, uz kuru vārtiem droši vien jau tagad var rakstīt - aiz šiem vārtiem vaid zeme - jo te guļ pēdējie latvieši, kas dikti mīlēja dziedāt, bet padirsa valsti, jo nespēja vienoties, kā dzīvot rītdienai. Kapusvētki ar rēnu nostalģiju atrāda vakardienu, šodienu, bet nākotni, saulaino tāli ir kā sālsakmeni nolaizījusi vai nu kāda zilā govs, vai kāds no daudzajiem vecajiem/jaunajiem politshēmotājiem, kas spieto ap Latvijas līķa atliekām - ko vēl varētu ievilkt nāsīs vai uzsist gaisā? Tādā jēgā Kapusvētki nu nemaz nav komēdija. Requiem Light gan. Latvijas jautri mazohistiski orientētajai publikai patiks.